latviesi.se Open in urlscan Pro
63.250.43.129  Public Scan

Form analysis
1 forms found in the DOM

GET https://latviesi.se/

<form role="search" method="get" id="searchform" action="https://latviesi.se/">
  <div class="search_form">
    <input type="text" value="" name="s" id="s" placeholder="Meklēt">
    <input type="submit" id="searchsubmit" value="Meklēt">
  </div>
</form>

Text Content

Doties uz saturu

Zviedrijas latviešu kultūra cauri laikiem

 * Par mums
 * Kalendārs
 * Personības
 * Skat, skatt




ILGARS LINDE

Personība: Ilgars Linde
Autors: Ilze Gehe

Tieši pirms 100 gadiem dzimis ILGARS LINDE, ievērojams fotogrāfs, žurnālists,
režisors un TV producents. Viens no tiem, par kuru gan zviedri, gan latvieši
saka – mūsu. Par viņu raksta Ilze Gehe.

Ilgars Linde dzimis 1922. gada 28. oktobrī Rīgā, latviešu teātra mākslinieka un
režisora Kristapa Lindes un Marijas Lindes ģimenē; miris 1999. gada 23. novembrī
Stokholmā.

Interese par foto un kino rediģēšanu Ilgaram Lindem radās jau bērnībā. “Deviņu
gadu vecumā dabūju Ziemsvētku dāvanu — filmu projektoru. Pats griezu, līmēju
kopā, rediģēju (…). Par sapelnīto naudu mūsu ģimenē ieradās pirmais foto aparāts
— melna papes kaste ar stikla platēm un skārda kasetēm. (…) Mana istaba
pārvērtās ne tikai par kino izrāžu telpu, bet arī radio darbnīcu.” Tāpat daudz
zināšanu Ilgars ieguva, vērojot tēva Kristapa režijas darbu teātra mēģinājumos
un iestudējumos.

Mācoties Franču licejā Rīgā, Ilgars Linde dabūja izmēģināt roku žurnālista
darbā. Otrā pasaules kara laikā viņš tika nosūtīts uz Vāciju kā kara
korespondents.

Tuvojoties kara beigām, 1944. gada novembrī Ilgars Linde devās pāri jūrai bēgļu
gaitās uz Zviedriju.

Pēc uzturēšanās bēgļu nometnē Trosā Ilgars Linde 1947. gadā uzsāka darbu
Stockholms-Tidningen un Aftonbladet fotoaģentūrā Reportagebild, kur desmit gadus
nostrādāja par redaktoru un fotogrāfu.

Viņš strādāja arī ar Associated Press Pictures, New York Photo Service, Pix Inc.
un citām aģentūrām.

Ilgara Lindes fotogrāfijas ar Zviedrijas karalisko ģimeni un īpaši toreizējo
mazo princi Kārlu Gustavu bija ļoti populāras un guva atzinību vienā no pasaules
lielākajiem žurnāliem, amerikāņu “Life”. 1958. gadā Ilgara Lindes 16 mm krāsu
filma “Sētas nams” (Huset mot gården) izcīnīja zelta medaļu Ziemeļvalstu
šaurfilmu konkursā Kopenhagenā.

Daudzus gadu desmitus vēlāk joprojām aktuāls ir Lindes fotografētais Zviedrijas
romu rakstnieces Katarinas Taikonas (Katarina Taikon) portrets.

1957. gadā Ilgars Linde sāka strādāt Zviedrijas Radio un Televīzijā (Sveriges
Radio Television), kur kopā ar Ēriku Bergstenu (Erik Bergsten) veidoja pirmo
ziņu programmu Zviedrijas televīzijā “TV-Journalen”, kā arī bija starp
pirmsācējiem 1958. gadā dibinātajā televīzijas ziņu redakcijā Aktuellt. No 1960.
gada kopā ar Henriju Kristensonu (Henry Christensson) viņš vadīja populāro
programmu “Panorāma”.

Laikabiedru atmiņā ir Ilgara Lindes veidotie ārpolitikas raidījumu cikli un viņa
profesionāli sagatavotās reportāžas no konfliktu zonām, kur ANO uzdevumā
piedalījās zviedru zilās beretes.

Zviedrijas televīzijā Ilgars Linde nostrādāja 25 gadus un pēc aiziešanas pensijā
turpināja darboties savā uzņēmumā Tetavision. 1994. gadā viņš kā konsultants
piedalījās TV 3 darbībā Latvijā.

Pēc kolēģu un draugu stāstītā, Ilgaram Lindem piemita milzīga atjautība, humora
izjūta un vienreizējs stāstnieka talants. Vēl šodien par to spilgti liecina
1964. gada aprīļa joks no “Aktuellt”, kas iekļauts SVT izlasē – tajā žurnālista
lomā redzam un dzirdam arī pašu Ilgaru Lindi.

Tēva pēdās ir gājuši divi no četriem Ilgara Lindes bērniem. Vecākais dēls Rolfs
strādāja Zviedrijas televīzijā kā ziņu operators. Karls Linde jaunībā devās prom
uz Holivudu un ir bijis aiz kinokameras daudzu slavenu režisoru filmās, vēlāk
atgriezies Zviedrijā. Šobrīd vada kompāniju Silent Disco Sweden un, kā pats
stāsta, daudz sadarbojas ar Rīgu: “Mēs sūtām Silent Disco austiņas un iekārtas
ar kuģi abos virzienos pāri Baltijas jūrai, līdzīgi kā mans tēvs reiz šķērsoja
Baltijas jūru. Kaut kādā ziņā loks ir noslēdzies…”.

Avoti:

Dödsfall. Ilgars Linde, Dagens Nyheter 14.12.1999

Latvija, Nr.56 (26.07.1950) periodika.lv

Literatūra un Māksla Latvijā, Nr.23 (02.12.1999)

Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas Avize” un “Latvija”, Nr 4, 22.01.2000

Starp filmu lentēm, “nomeklētājiem”, un monitoriem: Ilgars Linde, Jaunā Gaita
nr. 38, 1962 https://jaunagaita.net/jg38/JG38_Linde.htm

Ultraljudsdiskning (ur “Aktuellt” 1964-04-01): Göran Lundberg visar en
hushållsapparat som diskar med hjälp av ultraljud. Reporter: Ilgars Linde.
https://www.svtplay.se/…/aprilskamt/aprilskamt-avsnitt-19 (pieejams tikai
Zviedrijā)

Žurnālists Ilgars Linde braucienā pa Rietumāfriku 1962. gadā. Avots:
https://jaunagaita.net/jg38/JG38_Linde.htm
Žurnālists Ilgars Linde braucienā pa Rietumāfriku 1962. gadā. Avots:
https://jaunagaita.net/jg38/JG38_Linde.htm Ilgara Lindes fotografētais Katarinas
Taikonas portrets. Skat., piemēram https://www.instagram.com/p/BkmdmL9gQI6/

Avots: Aftonbladet, Linde (Aftonbladet), Ilgars. Stockholms stadsmuseum
Ilgars Linde. Avots: https://jaunagaita.net/jg38/JG38_Linde.htm


DAUDZ LAIMES JAUNAJĀ GADĀ!



Vēl fonda komanda


ANDRIS VĪTOLIŅŠ

Personība: Andris Vītoliņš
Autors: Peteris Alberts

5. oktobrī atzīmējam mūziķa Andra Vītoliņa 91. dzimšanas dienu. Par viņu raksta
Pēteris Alberts, izmantojot paša sagatavoto šķirkli par Andri Vītoliņu Latvijas
Nacionālajā Enciklopēdijā.

Andris Vītoliņš bija Stokholmas latviešu evaņģeliski luteriskās draudzes
ērģelnieks un Stokholmas latviešu kora diriģents, kurš arī daudz rakstīja presē.

Andris Vītoliņš komponēja, aranžēja mūziku un vadīja Jaunatnes rītu uzvedumus
septiņos Eiropas latviešu dziesmu svētkos un Pasaules brīvo latviešu Dziesmu
dienās (1964-1989). Latvijā atgriezās 1992. gadā, bija mācībspēks un ieņēma
profesora amatu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Dievkalpojumu
vajadzībām sastādīja mūziku un no Zviedrijas sagādāja 14 ērģeles Latvijas
baznīcām.

Andris Vītoliņš dzimis Rīgā 1931. gadā kā vecākais bērns mežziņa Teodora un
ārstes Emmas divu bērnu ģimenē. Mācījies Āgenskalna Rūdolfa Blaumaņa pamatskolā
Rīgā.

Bēgļu gaitās 1944. gada 21. oktobrī nokļuva Gotlandē, Zviedrijā. Ģimnāziju
beidza Jūršholmā (Djursholm) 1951. gadā.

Andris Vītoliņš studēja Stokholmas Mūzikas augstskolā, kur beidzis divas klases,
klavieru un ērģeļu spēles. Papildus nolika ērģelnieka un kantora eksāmenu, kā
arī pedagogu eksāmenu kantoriem, ko Zviedrijas baznīca prasa, lai atļautu vadīt
korus un spēlēt ērģeles dievkalpojumā.

Andris Vītoliņš mācījās pie slaveniem skolotājiem, seno laiku mūziku un čembalo
pie Ērika Ēriksona (Eric Ericson), Svena-Ērika Beka (Sven-Erik Bäck) un Bengta
Hambreusa (Bengt Hambraeus) Collegium musicum institūtā un diriģēšanu pie
komponista, diriģenta, profesora Sīgfrida Naumana (Siegfried Naumann)
(Borgarskolan).

Zviedrijā Andris Vītoliņš bija klavieru skolotājs, dziedāja Reitera korī, bija
Reitera kora un tā pēcteča Stokholmas latviešu kora diriģents, ērģelnieks
Stokholmas amerikāņu draudzē, Stokholmas sinagogā, Sālemas (Salem) zviedru
draudzē un Stokholmas latviešu evaņģeliski luteriskajā draudzē.

Andris Vītoliņš lielāko atpazīstamību ieguva kā Rietumeiropas latviešu dziesmu
svētku Bērnu un Jaunatnes rītu rīkotājs, komponists, tautas dziesmu apdaru
autors, solistu pavadītājs un orķestra – dižansambļa – diriģents. Uz skatuves
piedalījās ap 140 bērnu un jauniešu, klausītāju bija ap 1600.

Pēc atgriešanās Latvijā Andris Vītoliņš bija mācībspēks Jāzepa Vītola Latvijas
Mūzikas akadēmijā, kur atsāka baznīcas ērģelnieku izglītošanu un ieņēma arī
profesora amatu. Bijis arī mācībspēks Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības
akadēmijā, darbojās kā ērģelnieks vairākās draudzēs un koncertēja daudzās
Latvijas baznīcās.

Andris Vītoliņš ir komponējis skatuves mūziku, oratorijas, kantātes, koncertus,
dziesmas un poēmas korim, solo balsij, vokāliem un instrumentāliem ansambļiem,
darbus ērģelēm, klavierēm un citiem instrumentiem solo un tautas dziesmu
apdares.

Andris Vītoliņš ir sastādījis un izdevis klavierspēles ābeci “Dziedāsim,
rotāsim”, sešās burtnīcās, izmantojot tikai latviešu tautasdziesmas; vienā
sējumā to izdeva “Zvaigzne”, Rīgā. Liturģiskām vajadzībām viņš ir izstrādājis
repertuāru katrai svētdienai, sacerējis un aranžējis skaņdarbus liturģijas
mūziku visam gadam.

Andris Vītoliņš ir saņēmis ģenerāļa Goppera fonda balvu par jauniešu ievešanu
latviskas mūzikas izpratnē, Latviešu akadēmisko vienību savienības Skandināvijā
balvu par veikto darbu ar bērnu kori un orķestri, par latviešu jaunās paaudzes
vienošanu “dziesmu skaņās”. Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) Kultūras
fonda (KF) goda balvu mūzikas nozarē Andris Vītoliņš ir saņēmis divas reizes,
1982. gadā par nopelniem latviskās mūzikas jaunradē un jauno mūziķu audzināšanā,
un 1990. gadā par ilggadīgo darbu mūzikas pedagoģijā un bērnu operu “Mazais
Ganiņš”. Trīs Zvaigžņu ordeņa V šķiras kavalieris (vienlaikus ar dzīvesbiedri
Baibu Vītoliņu; 2006).

Viņa dzīvesbiedre, 2022. g. 1. oktobrī mūžībā aizgājusī Baiba Vītoliņa, bija
grāmatizdevēja.

Andris Vītoliņš mira 22.08.2013. Rīgā. Apbedīts Veckalsnavas kapos, Latvijā.

Izmantotais avots:

Alberts, P. “Andris Vītoliņš”. Nacionālā enciklopēdija.
https://enciklopedija.lv/…/143484-Andris-V%C4%ABtoli%C5… (skatīts 17.04.2022.)



Andris Vītoliņš Teodora Reitera korī Stokholmā (1953-1956). Fotogrāfs nezināms.
Avots Baibas Vītoliņas privātais archīvs



Andris Vītoliņš pie mājām Rīgā, 1993-12-16. Fotogrāfs P. Alberts



Andris Vītoliņš mājās pie ērģelēm Rīgā, 1993-12-16. Fotogrāfs P. Alberts



Andris Vītoliņš 1960. gadā. Fotogrāfs nezināms. Avots Baibas Vītoliņas privātais
archīvs.



Andris un Baiba Vītoliņi pirms 80 gadu jubilejas koncerta Sv. Pāvila baznīcā,
Rīgā, 2011. gada 23. oktobrī.
Fotogrāfs Pēteris Alberts, avots: Nacionālā Enciklopēdija




JĀNIS KĀRKLIŅŠ

Personība: Jānis Kārkliņš
Autors: Laine Lasmane - Wikmark

JĀNIS KĀRKLIŅŠ, Latvijas žurnālistikas “pamata pīlārs”, ražīgs rakstnieks un
uzticams draugs

Jānis Kārkliņš piedzima 1891. gada 6. janvārī Valkas apriņķa Jērcēnu pagastā,
Strenču novada mājās “Rēpeņos”. Vecāki Gusts un Marija bija lauksaimnieki, kas
atbalstīja Jāņa ilgas pēc izglītības. Jānis mācījās Ēveles draudzes skolā, pēc
tam tirdzniecības skolā Valmierā.

Pirmie darba gadi

1908. gadā pēc skolas beigšanas Jānis pārcēlās uz Rīgu, lai nodotos dzejai un
žurnālistikai. Tai pašā gadā laikrakstā “Rīgas apskats” publicēts Jāņa pirmais
dzejolis un pirmais raksts avīzē “Jaunā dienas lapa”. Kārkliņam bija labi
panākumi, un drīz viņam piedāvāja darbu avīzē “Jaunākās ziņas”, kas dibināta
1911. gadā.

Pirmie dzejoļu krājumi un pirmais tulkojums

No 1911. līdz 1922. gadam Jānim Kārkliņam iznāca četri dzejoļu krājumi. Tie
lielā mērā seko laika un Jāņa dzīves ritumam. Pirmais – revolucionāras jaunības
krājums “Lāpa”, 1913. gadā darba un pilsētas skarbajai dzīvei veltīts krājums
“Darba balss” un 1917. gadā izdots krājums “Kad lielgabali runā”, kas klusināti
stāsta par sāpēm, mokām un upuriem.

1922. gada krājums “Mēnešnakts” atšķiras. Par to Pēteris Ērmanis saka: dzejnieks
“norobežojas no iepriekšējiem darbiem, kļūdams sirsnīgāks, intīmi dziļāks.”

Cariskā cenzūra un sodi

Kārkliņš savā žurnalistikas darbā pauda uzskatus, kas kritizēja cara iekārtu.
Par to viņu vairākas reizes sodīja gan ar naudas, gan cietuma sodiem.

Pirmais pasaules karš

Jānis iesaistījās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas kultūras daļā.
Kādu laiku viņš strādā kā kara korespondents “Jaunākām ziņām”, tad iestājās
strēlniekos un rūpējas par karavīru kultūras dzīvi. Kara pēdējos gados Kārkliņš
strādā par latviešu valodas skolotāju.

“Jaunākās ziņas”

Jānis Kārkliņš atgriezās “Jaunākās ziņās” 1919. gadā, kad avīze atsāka darbību.
Līdz komunistu okupācijai 1940. gadā šī bija visietekmīgākā avīze Latvijā.
Kārkliņš bija “Jaunāko ziņu” atbildīgais redaktors starp 1921. un 1928. gadu.
Līdz 1937. gadam viņš vēl darbojās kā līdzstrādnieks.

“Atpūta”

Žurnālu “Atpūta” izdeva vispirms īsu laiku starp 1911. un 1912. gadu. Īpašnieks
un redaktors Antons Benjamiņš atsāka darbību 1924. gadā, ar Jāni Kārkliņu kā
atbildīgo redaktoru līdz 1928. gadam. Šis bagātīgi ilustrētais žurnāls kļuva par
Latvijas populārāko. Arī te Jānis turpināja darbu līdz 1937. gadam, būdams
mākslas un teātra kritikas redaktors.

“Emīlija. Latvijas preses karaliene”

Latvijā patlaban rāda šī daudzsēriju filmas pirmo daļu. Kopā ar vīru Antonu,
Emīlija Benjamiņa bija “Jaunāko ziņu” un “Atpūtas” īpašniece un dibinātāja. Šajā
filmā viena no svarīgajām personībām ir Jānis Kārkliņš, ko attēlo aktieris
Lauris Dzelzītis.

Aktieris stāsta par savu tēlu

Laura Dzelzīša raksturojums: “Mans varonis ir pamata pīlārs visai redakcijai un
Emīlijas Benjamiņas progresīvo un drosmīgo ideju realizācijai. Viņš, ja tā var
teikt, ir darba zirgs, cilvēks, kas ir darītājs. Kārkliņš sevi pierāda ar
darbiem. Tas varbūt ir tas, kas mūs vieno. Viņš ir visa pamatā, lai izdevniecība
funkcionētu tā, kā iecerēts.”

Privātā dzīve

Jānis sev atrada sievu darba aprindās: Lidija Kārkliņa, dzimusi Bikovska, bija
“Jaunāko ziņu” un “Atpūtas” līdzstrādniece.

Pēc 1937. gada

Jānis Kārkliņš bija ne tikai darba zirgs, bet arī meklētājs. Pirms došanās
trimdā viņš paguva izdot dzejoļu krājumu “Aplis pār krustu” un īsprozas krājumu
“Kristus leģendas”, kur parādās viņa attieksme pret reliģiju. Šai periodā arī
iznāca vairākas viņa ceļojumu grāmatas, kā arī tulkojumi no vācu valodas (Rilke,
brāļi Grimmi, Kellers).

Raiņa un Aspazijas fonds

Aspazijas testamentā 1943. gadā Jāni Kārkliņu iecēla par vienu no četriem
izpildītājiem un literārā mantojuma aizgādņiem. Testamentā noteikts, ka dibināms
Raiņa un Aspazijas fonds. Līdz atkārtotai padomju okupācijai tas paspēja
darboties tikai vienu gadu. Trīs no testamenta izpildītājiem devās trimdā un tur
atsāka fonda darbību piecdesmito gadu sākumā. Viens no daudziem fonda uzdevumiem
bija izdot “Raiņa un Aspazijas gada grāmatu”.

Fonds tagad atkal darbojas Latvijā.

Trimdā

Jānis Kārkliņš devās bēgļu laivā uz Zviedriju 1944. gadā. Stokholmā viņš aktīvi
darbojas sabiedrībā. Iztiku viņš saņēma kā t.s. “arhīva darbinieks”, kas bija
Zviedrijas valsts atbalsts bēgļu vecāko paaudžu intelektuāļiem. Kārkliņš
strādāja Latviešu palīdzības komitejā un vadīja tās grāmatnīcu, kā arī darbojās
PEN klubā. Viņš bija arī Raiņa un Aspazijas fonda priekšsēdis (1969-75) un
darbojās gada grāmatas redakcijā (1968-73). “Darba zirgs” nemitīgi strādāja, par
spīti tam, ka viņa redze strauji pasliktinājās jau no piecdesmito gadu vidus.

Beidzamie literārie darbi

Starp Kārkliņa trimdas darbiem jāpiemin atmiņu grāmata “Latvijas preses karalis”
(1962) par Benjamiņiem un avīzes “Jaunāko ziņu” attīstību. Šai posmā top arī
viņa “Latviešu Pūcesspieģelis”, kas ir ar humoru apveltīts stāsti par Valmieru
un tās jokdari Kārli Konradu un Šanas biedrību. Šis darbs otrreiz izdots Latvijā
1993. gadā, kad Valmieras teātrī izrādīts arī dramatizējums.

Jānis Kārkliņš beidzamajos gados atkal pievērsās garīgai pasaulei, ko izpauda
grāmatā “Āmen. Dievu maiņa” (1970-72, divās daļās, nepabeigta).

Mūža beigu cēliens

Sešdesmito gadu beigās Jāņa sievai Lidijai beidzot deva atļauju izbraukt no
Padomju Latvijas uz Zviedriju. Viņa nomira pavisam drīz, jau 1972. gadā, un
Jānis bija jau zaudējis acu gaismu. Viņš aizgāja mūžībā 1975. gadā Stokholmā,
kur abi apbedīti.

Noslēgumā

Par Jāņa Kārkliņa uzticamo draudzību liecina šīs Aspazijas rindiņas, rakstītas
grūtajos laikos, 1942. gadā:

“Mīļais dārgais draugs

Kad dabonu Tavu vēstuli, tad saule iespīd manā istabā un ap sirdi top tik silti,
silti. Jūtos tad, ka neesmu no ļaudīm un mīļiem draugiem pavisam šķirta.”

Avoti:

https://literatura.lv/lv/person/Janis-Karklins/873019

http://biblioteka.valmiera.lv/lv/pakalpojumi/bezmaksas-pakalpojumi/literatu-datubaze/karklins-janis

https://eliesma.lv/viens-no-valmieras-puikam-0

https://timenote.info/en/person/view?id=11658412&l=lv

Raiņa un Aspazijas gada grāmatas 1. izdevums 1967.g. Stokholmā

Valentīne Lasmane: Nakts jau nav tikai gulēšanai. V.Lasmanes dzīvesstāsts,
Mansards, 2020



Jānis Karkliņš.
Avots: https://literatura.lv/en/illustration/Janis-Karklins/1299475



Jāņa Kārkliņa portrets. Zīmējis Eduards Brencēns.



No kreisās: Jānis Kārkliņš, Arveds Švābe, Jānis Jaunsudrabiņš un Jānis Grīns.
Foto: Fricis Forstmanis, 1952. g., Jaunsudrabiņa viesošanās Stokholmā.



Jāņa Kārkliņa atmiņu grāmata “Latvijas preses karalis” ir kultūrvēsturiski
nozīmīgs avots, kas atspoguļo pirmskara Latvijas sabiedrību.



Latviešu Pūcesspieģelis, 1993. gada izdevums. Foto: Laine Lasmane-Wikmark.
Lauris Dzelzītis Jāņa Kārkliņa lomā. Foto: Andrejs Strokins.
No: https://www.delfi.lv/…/ietekmigi-un-slaveni-iepazisti…


ANDREJS JOHANSONS

Personība: Andrejs Johansons
Autors: Austra Krēsliņa

Šodien, 28. janvārī, literātam, zinātniekam, dzejniekam ANDREJAM JOHANSONAM
apritētu .

Godinot viņa piemiņu, portālā Latviesi.com publicējam divus stāstus par Andreju
Johansonu: Iepazīšanās (Jānis Krēsliņš) un Rīgas svārki Stokholmā (Austra
Kreslina).

https://www.latviesi.com/organizaciju-jaunumi/zviedrijas-latviesu-kalendars-divi-stasti-par-andreju-johansonu?fbclid=IwAR3ZaBgLD1sEl_U-2jOe4840UgTMIY2Ly03dYAsov_YjrkN1Zq1cqXD0OWM

Kāds ir Tavs stāsts par Andreju Johansonu? Tava iepazīšanās ar viņa darbiem?



Andrejs Johansons pie sava grāmatplaukta. Sēgeltorpa, Zviedrija, 1970. gads.
Avots: Pavils Johansons privātais arhīvs.


JURIS RENESLĀCIS

Personība: Juris Reneslācis
Autors: Peteris Alberts

10. janvārī atzīmējam Jura Reneslāča 97. dzimšanas dienu. Par viņu raksta
Peteris Alberts, izmantojot paša sagatavoto šķirkli par Juri Reneslāci Latvijas
Nacionālajā Enciklopēdijā.

Juris Reneslācis ir daudzkārtējs Zviedrijas čempions basketbolā. Viņa trenētā
latviešu sieviešu basketbola vienība ieguva Zviedrijas meistara titulu. Viņš ir
izcīnījis Zviedrijas vīriešu basketbola meistara titulu gan kā spēlētājs, gan
treneris, bijis Zviedrijas basketbola vīriešu valsts vienības spēlētājs un
treneris, Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) tiesnesis, Zviedrijas
trimdas latviešu organizāciju aktīvs darbinieks.

Juris Reneslācis dzimis 10.01.1925. Rīgā, miris 24.07.2012. Stokholmā. Viņam
bija divas māsas ‒ dvīņu māsa Margarita un vecākā māsa rakstniece, žurnāliste un
redaktore Ingrīda Vīksna.

Jau zēna gados Juris aizrāvās ar sportu. Viņš spēlēja futbolu Rīgas futbola
klubā (RFK), basketbolu Armijas sporta klubā (ASK) un Latvijas jaunatnes
basketbola vienībā.

Karš pārtrauca mācības Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā. Juri iesauca Latviešu
leģionā, un ievainojuma dēļ viņš nokļuva slimnīcā Lībekā, Vācijā. Pēc kara māsa
Ingrīda brāli sameklēja un izsauca uz Zviedriju. Vidējo izglītību viņš ieguva
vakara ģimnāzijā Stokholmā, beidza Stokholmas Technisko institūtu ar
būvinženiera grādu un studēja valsts zinības Stokholmas Universitātē. Lielāko
darba mūža daļu Juris Reneslācis nostrādāja būvkonstrukcijas uzņēmumā.

Stokholmā Juris Reneslācis bija viens no sporta kluba “Rīga” dibinātājiem un
treneris. Viņš vadīja Zviedrijas latviešu basketbola savienību un ar sporta
kluba “Rīga” komandu piedalījās turnīros Norvēģijā, Vācijā un Francijā.

Zviedrijā tolaik basketbols vēl nebija populārs. To ieviesa latviešu un igauņu
trimdinieki pēc 2. pasaules kara, gūstot šajā sporta veidā lielus panākumus.

Jura Reneslāča trenētā sporta kluba “Rīga” sieviešu basketbola vienība “Daina”
izcīnīja Zviedrijas basketbola čempiona nosaukumu (1956). Kad Stokholmas sporta
klubs “Rīga” kļuva par Zviedrijas valsts čempionu vīriešu basketbolā (1958),
Juris Reneslācis bija šīs vienības spēlētājs un arī treneris. Kad sporta klubs
“Rīga” nākamajā gadā kļuva par Zviedrijas vicečempionu, Juris Reneslācis bija
vienības treneris. Fakts, ka sporta komanda, kuru pilnībā veidoja trimdā esošie
latvieši, izcīnīja tik ievērojamus panākumus mītnes zemē, uzskatāms par unikālu.

Juris Reneslācis sešas reizes (1956-1957) spēlēja Zviedrijas basketbola
valstsvienībā, veselus piecus gadus un divus mēnešus viņš bija Zviedrijas
basketbola valstsvienības treneris (1958‒1963), to vadīja 38 valsts sacīkstēs,
tai skaitā Eiropas meistarsacīkstēs Belgradā (1961), kā arī divās turnejās
(1961, 1962) ASV.

Eiropas kausa turnīram 1958. gadā bija pieteiktas divas basketbola komandas ar
nosaukumu “Rīga” ‒ viena no Stokholmas, otra no padomju okupētās Rīgas.

Juris Reneslācis vienlaicīgi ar Ali Strunki kļuva par pirmo FIBA tiesnesi
Zviedrijā (1955‒1965) un bija arī ASV Basketbola treneru savienības (National
Association of Basketball Coaches, NABC) biedrs (1964).

Juris Reneslācis bija aktīvs arī latviešu sabiedriskā dzīvē. Viņš bija viens no
“Daugavas vanagu” Stokholmas nodaļas dibinātājiem, bija Zviedrijas Latviešu
centrālās padomes (ZLCP) ģenerālsekretārs (1965‒1980), ilggadējs ZLCP valdes,
prezidija un padomes loceklis. Juris Reneslācis bija 1. PBLA dziesmu dienu
Visbijā, Gotlandē (1979) rīcības komitejas loceklis.

Juris Reneslācis bija vairāku grāmatu redaktors un redakciju kolēģiju loceklis,
tai skaitā tādiem darbiem kā “Zviedrijas Latviešu Centrālā Padome, darbības
pārskats”, “Latvijas sporta vēsture” (1970), Latvju Enciklopēdija, 1962‒1982,
“Rīgas pilsētas 1. ģimnāzija” (ģimnāzijas bijušo audzēkņu biedrības Zviedrijā
izdevums, 1984) un “Trimdas latviešu sporta vēsture 1945‒1995” (2001).

Jura Reneslāča nopelns bija arī PSRS izdoto baltiešu leģionāru jautājuma
kārtošana. Zviedrijas konservatīvo partiju pārstāvošā ārlietu ministre Margarēta
af Uglasa (Margaretha af Ugglas) 1994. gadā valdības vārdā izteica nožēlu par
kādreizējās Zviedrijas valdības lēmumu izdot leģionārus. No latviešu
organizāciju puses dzīvi palikušo latviešu leģionāru Zviedrijas apciemojumu un
vizīti pie Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava organizēja “Daugavas vanagu”
organizācija un ZLCP uzdevumā Juris Reneslācis.

Juris Reneslācis saņēma Trimdas Lielo sporta nozīmi (Čikāgā, ASV,1959),
Zviedrijas Basketbola savienības (Svenska basketbollförbundet) sudraba medaļu
(1972) un “Daugavas vanagu” Centrālās valdes zelta goda nozīmi (1996).

Liels paldies Jura Reneslāča meitām, īpaši Anitai Reneslācei Nordh, par
palīdzību materiāla sagatavošanā!

Izmantotais avots:

Alberts, P. “Juris Reneslācis”. Nacionālā enciklopēdija.
https://enciklopedija.lv/skirklis/130752-Juris-Reneslācis (skatīts 02.01.2022).



Juris Reneslācis, 1990ie gadi. Anitas Reneslāces Nordh privātais arhīvs.



1958. gads. Zviedrijas basketbola čempioni Stokholmas SK Rīga. Otrā rindā no
kreisās Juris Reneslācis, Jānis Zālamans, Gunārs Kraulis, Jānis Teriņš, Jēkabs
Teriņš, Videvuds Freivalds. Pirmā rindā no kreisās Ēvalds Muzikants, Māris
Jūrmala, Leons Brands, Juris Robežnieks (fotogrāfijā trūkst vienības dalībnieks
Voldemārs Šmits, kas dēļ traumas finālā nepiedalījās). Fotogrāfs: Fricis
Forstmanis.
Avots: www.baskethistoria.se



Ap 1960. gadu. Zviedrijas basketbola vīriešu valsts vienība ar treneri Juri
Reneslāci (stāv pirmais no labās). Foto Fricis Forstmanis.
Avots: www.baskethistoria.se



1956. gads. Sporta kluba “Rīga” sieviešu basketbola vienība “Daina” kopā ar
treneri Juri Reneslāci. No kreisās stāv Justīne Zemgale, Juris Reneslācis,
Elizabete Zemgale, priekšplānā no kreisās – Inta Āboliņa, Daina Dinviete,
Sarmīte Dinviete. Fotogrāfs Fricis Forstmanis.
Avots: www.baskethistoria.se



1979. gads. Pasaules Brīvo Latviešu Dziesmu Dienas Visbijā, Gotlandē, Zviedrijā,
rīcības komiteja. No kreisās sēž Ansis Rozenbachs, Jānis Ritums, Jānis Muchks,
Andrejs Leimanis, Roberts Legzdiņš. Otrā rindā Jānis Lūkins, Benita Strunke,
Gundega Muchka, Andrejs Šalts, Dagnija Šleiere, Gunārs Zvejnieks, Juris
Leimanis, 3. rindā Sergejs Ozoliņš, Jānis Bergholcs, Māris Slokenbergs, Mārcis
Štāls un Juris Reneslācis (fotogrāfijā trūkst Leons Čuibe, Kārlis Graufelds,
Jānis Gulbītis, Alberts Jērums, Raimonds Krastiņš, Ingrīda Leimane, Oskars
Sakārnis, Ali Strunke). Avots: Anitas Reneslāces Nordh privātais arhīvs.
Zviedrijas basketbola savienības sudraba medaļa (1972), Zviedrijas basketbola
meistara nozīme (1958), Trimdas lielā sporta nozīme (1959). Anitas Reneslāces
Nordh privātais arhīvs.


LEO JĀNIS BRIEDĪTIS

Personība: Leo Jānis Briedītis
Autors: Signe Rirdance

“Nav jau jāšķir, vai es strādāju kā latvietis vai kā zviedrs. Es strādāju, kā es
strādāju. Tas es esmu, kā es strādāju.”

“Es strādāju ar tīru līniju, ar iekšējo un ārējo formu. Mēs skulptūrai redzam
cauri. Viena līnija krusto otru, tur ir tukšums, tur atkal forma aizsedz formu,
skulptūrai nav ne priekšas, ne aizmugures. Materiāls, pulēts nerūsošais tērauds,
ir kā spogulis, visi atspulgi ir tur iekšā, skulptūra visu laiku ir kustībā,
kļūst kā dzīva.“

Tā par sevi un savu mākslu 1997. gadā intervijā laikrakstam “Diena” stāsta kāds
Zviedrijā labi pazīstams tēlnieks, arī gleznotājs un grafiķis. Latviešiem – LEO
JĀNIS BRIEDĪTIS. Pats mīlējis atmest garumzīmes: Leo Janis Brieditis.

Viņš nāca pasaulē 1922. gada 14. oktobrī Rugājos – Ziemeļlatgalē, starp Lubānu
un Balviem. Tēvs nomiris, kad zēns bija vēl mazs. Dēlu un abas meitas audzināja
māte Vincentīna, poliete, kas mājās rīkojusi diskusijas par filozofiskiem un
sabiedriskiem jautājumiem.

Leo Jānis vispirms apmeklēja lauksaimniecības skolu, bet sirds tomēr vilkusi uz
mākslu. Māte to atbalstījusi, un 1941. gadā Leo Jānis uzsāka glezniecības
studijas Mākslas akadēmijā Rīgā.

Ģimenei zināms dramatisks stāsts par viņa bēgšanu uz Zviedriju. Kara beigās
1945. gadā Leo Jānis nokomandēts kraut kartupeļus uz kuģiem, kas gāja uz Vāciju,
un kopā ar vēl pieciem vīriem atradies konvoja pēdējā kuģī. Rīgas ostai degot,
kuģi atstājuši ostu, bet beidzamais kuģis ar nolūku atpalicis un novirzījies uz
Zviedriju. Kuģi apšaudījuši, un vairāki no Leo Jāņa biedriem gājuši bojā.

Līdzīgi daudziem bēgļu jauniešiem, Leo Jānim samērā viegli izdevās iekļauties
zviedru sabiedrībā un gūt atzinību – vispirms kā gleznotājam, bet vēlāk kā
tēlniekam, kas darbojies abstraktās monumentālās tēlniecības jomā un īpaši
pievērsies nerūsējošā tērauda izmantošanai. Palīdzēja mērķtiecība un lielas
darbaspējas. Viņš arī turpināja izglītību Stokholmas Mākslas akadēmijā, vēlāk
studēja mākslas vēsturi Upsalā.

Leo Jānis Briedītis guva iedvesmu, ceļojot pa visu pasauli. Viņš arī nevairījās
jau septiņdesmitajos gados apmeklēt okupēto dzimteni, kurā bija palikusi visa
viņa ģimene. Zviedrijas mākslas akadēmijas uzdevumā viņš veidoja kontaktus ar
māksliniekiem Latvijā. Īpaši iedvesmojoša bijusi tikšanās ar Teodoru Zaļkalnu.
Savukārt 1973. gadā galerijā Sankt Nicolaus Stokholmā Leo Jānis Briedītis
palīdzēja sarīkot Rīgas latviešu mākslinieku grafikas, gobelēnu un keramikas
izstādi.

Leo Jāņa Briedīša darbu, izstāžu, stipendiju, balvu saraksts ir nebeidzami garš
un liecina par īpaši darbīgu, rosīgu mākslinieka dzīvi. Labu ieskatu tajā sniedz
ģimenes uzturētais blogs: https://leojanisbrieditis.blogspot.com/p/cv.html.

Par māksliniecēm ir kļuvušas abas Leo Jāņa meitas, MonaLisa Brieditis un
Katarina Brieditis, savukārt dēls Anderss izvēlējās inženiera ceļu. Braucienos
uz Latviju tēlnieku dažkārt pavadījusi sieva Kerstin, kura ar aizkustinājumu
atceras, ka tieši savas zviedru ģimenes ietekmē un tās mudināts, Leo Jānis ir
atradis ceļu atpakaļ pie savām latvieša saknēm.

Leo Jāņa Briedīša lielākā izstāde Latvijā, Latvijas Nacionālās mākslas muzejā
Rīgā, notika 1997. gadā. Arsenāla izstāžu zālē 2013. gadā viņa darbi bija
redzami izstādē “Latviešu māksla trimdā” un 2019. gadā Edsviken galerijā izstādē
“Ar saknēm Latvijā”.

Kā atzīmē Upsalas Mākslas vēstures muzeja direktors prof. Hans Ūlofs Būstrems,
“Izmantojot modernus materiālus un modernu tehniku, viņš panāk bezgalīgu,
pārlaicīgu skaistumu.”

Leo Jāņa Briedīša darbi glabājas Stokholmas Modernās mākslas muzejā, Latvijas
Nacionālajā Mākslas muzejā, Upsalas Mākslas muzejā, Stokholmas pilsētas muzejā,
Ērebrū Mākslas muzejā, dažādās kolekcijās. Zviedrijā un Latvijā izstādīti
divdesmit divi monumentālās tēlniecības darbi.

Juris Soikans 1980. gadā apmeklē Leo Jāni Briedīti un sajūsmināts apraksta viņa
monumentālās skulptūras. Lūk, ko viņš raksta par Okselēsundas tirgus laukumā
uzstādīto 5,5 m augsto strūklakas skulptūru “Vilnis”:

“… sevišķi iespaidīga kļūst nakts stundās, kad pilsēta ieslīgst tumsā. Tad gaisā
šļācošās ūdens strūklas netiešā elektrisko staru kūļu izgaismojumā pārvēršas
sudrabainās vizuļu straumēs, kuras savukārt, atspoguļodamās metāliskajā gludumā
un radīdamas arī tajos gaismas viļņu vibrāciju vizmojumus, dod vienreizēju
optiski estētisku baudījumu šajā metāla, ūdens un gaismas fenomenu sintēzē”.

Leo Janis Brieditis miris 2007. gadā, apbedīts Upsalā.

Liels paldies ģimenei – meitām MonaLisa Brieditis un Katarina Brieditis un
sievai Kerstin Brieditis, kā arī Lainei Lasmanei Wikmark par palīdzību raksta
sagatavošanā!

Avoti:

“Cilvēks pats sevi būvē”, Diena, 1997. g., par Leo Jāņa Briedīša izstādi
Latvijas Nacionālas mākslas muzejā

“Ar saknēm Latvijā”, izstādes katalogs, 2019. g. janvāris

Leo Janis Briedītis. Juris Soikans, Latvju Māksla, 01.01.1980.

Leo Jāni Briedīti pieminot. Diana Krumins Engsstedt, Brīvā Latvija, 26.01.2008.

Balvu novada muzejs par Leo Jāni Briedīti viņa 95. dzimšanas atceres dienā 2017.
g. oktobrī: https://www.facebook.com/balvumuzejs/posts/1704391806237687/

Leo Janis Brieditis blogs (zviedriski): https://leojanisbrieditis.blogspot.com



Leo Janis Brieditis. Foto Michael Normann



Bura / Segel. Leo Janis Brieditis,
Kalmārā. https://leojanisbrieditis.blogspot.com/p/segel.html



Vilnis / Vågen. Leo Janis Brieditis, Okselesundā.
https://leojanisbrieditis.blogspot.com/p/vagen.html



Riņķu spēle / Lekande ringar. Leo Janis Brieditis, Stokholmā.
https://leojanisbrieditis.blogspot.com/p/lekande-ringar.html



Aiza / Klyftan. Leo Janis Brieditis
https://leojanisbrieditis.blogspot.com/p/maleri.html

Leo Janis Brieditis, glezna.
https://leojanisbrieditis.blogspot.com/p/maleri.html

Leo Janis Brieditis, portrets, fotogrāfs nezināms. No ģimenes arhīva
https://leojanisbrieditis.blogspot.com/p/maleri.html


VERNERS TEPFERS

Personība: Verners Tepfers
Autors: Ilze Gehe

Oktobrī kalendārā esam ierakstījuši daudzas izcilas personības. Viena no tām –
ģenerālis VERNERS TEPFERS, Latvijas brīvības cīņu varonis, kara tiesas
virsprokurors, militāro tieslietu lietpratējs, vēsturnieks un publicists.

Par Verneru Tepferu raksta Ilze Gehe.

Dzimis 1893. gada 8. oktobrī Iecavā kā otrais no četriem dēliem aptiekas
īpašnieka Krišjāņa Tepfera un Marijas Tepferes, dzim. Valters, ģimenē.

Visi brāļi ieņēmuši izcilu vietu Latvijas valsts un sabiedriskā dzīvē: Lāčplēša
Kara ordeņa kavalieris un darbinieks saimnieciskā laukā Herberts Tepfers (dz.
2.7.1892), Latvijas diplomāts Jānis Tepfers (dz. 16.1.1898) un jaunākais brālis,
ārsts un ķirurgs Ilmārs Tepfers (dz. 10.8.1904).

Mācījies Karlhofa privātskolā Jelgavā, beidzis Jelgavas ģimnāziju.

1916. gadā Valters Tepfers pabeidza Maskavas universitātes Tiesību zinātņu
fakultāti un gadu vēlāk absolvēja Aleksandra karaskolu Maskavā.

1918. gada 20. decembri viņš iestājās Kalpaka bataljonā Studentu rotā.
Piedalījās Rīgas tiltu aizstāvēšanā 1919. gada oktobrī, par ko apbalvots ar
Lāčplēša ordeni.

No 1921. gada līdz 1933. gadam strādāja Kara tiesu pārvaldē, vispirms kā kara
virsprokurora palīgs, vēlāk kā kara prokurors un visbeidzot — kara tiesu
pārvaldes priekšnieks. Šet Verners Tepfers daudz strādāja, lai izveidotu
Latvijas valsts iekārtai piemērotu militāro jurisdikciju. Viņa vadībā tika
izstrādāts jauns kara sodu likums, piemērots jauniem apstākļiem un saskaņots ar
Rietumeiropas jaunāko likumdošanu šinī nozarē. Viņš lasīja lekcijas Kara skolā
un Augstākā karaskolā, kā arī rakstīja periodikā (Militārā apskatā, Tieslietu
Vēstnesī u.c.) par kara vēstures un militāriem jautājumiem.

1930. gadā Verners Tepfers salaulājās ar Aldonu Paulu Karolīni Čaksti (dzim.
6.1.1903 Jelgavā), Latvijas pirmā valsts prezidenta J. Čakstes meitu.

1937. gadā viņš ieguva ģenerāļa dienesta pakāpi un 1939. gadā kļuva par Kara
ministrijas Tieslietu dienesta priekšnieku.

Savas militārās karjeras laikā Verners Tepfers saņēma Latvijas 3. šķiras
Lāčplēša Kara ordeni, 3. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, Latvijas Aizsargu Nopelnu
krustu, Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu un Zviedrijas 2.
šķiras Ziemeļzvaigznes ordeni.

No 1941.–1944. gadam Verners Tepfers atradās Pieminekļu valdes priekšnieka
amatā.

Sākot ar 1943. gadu, V. Tepfers aktīvi darbojās Latvijas Centrālajā padomē un
bija starp tiem, kas parakstīja LCP Memorandu, kurā bija prasība atjaunot
Latvijas valstisko neatkarību un izveidot Latvijas armiju. Kad 1944. gadā
Gestapo arestēja LCP priekšsēdi prof. Konstantīnu Čaksti, Verners Tepfers stājās
viņa vietā un turpināja uzturēt sakarus ar sūtni Voldemāru Salno Stokholmā,
sūtīdams viņam informāciju un organizēdams bēgļu transportu uz Zviedriju.

Lai gan militārā karjera bija veidojusi V. Tepfera personību, pati dziļākā viņa
būtība, pēc meitas Barbaras Rading nostāstiem, saistījās nevis ar karu, bet gan
ar mākslu un dažādām humanitārām zinātņu nozarēm. Viņa jaunības dienu vēlme esot
bijusi studēt mākslu, etnogrāfiju un vēsturi. Neatkarīgas Latvijas laikā Valters
Tepfers bijis Latvijas vēstures institūta loceklis un pārstāvējis Latviju
Starptautiskā vēsturnieku kongresā 1938. gadā Šveicē un Vācijā.

Viņš bija sakrājis lielu retu grāmatu bibliotēku, kas diemžēl tika sabumbota
1944. gada vasarā. Dzīvojot Zviedrijā, viņš atsāka retu vēsturisku priekšmetu un
grāmatu krāšanu.

Zviedrijā Verners Tepfers kopā ar ģimeni ieradās 1944. gada rudenī un sāka
strādāt Armijas muzeja arhīvā un vēlāk Zviedrijas armijas štābā.

Vernera Tepfera dzīves laikā viņam neiznāca neviena grāmata, tomēr laimīgā kārtā
daļu no saviem pētījumiem viņš bija nodevis rakstniekam Andrejam Johansonam, kas
sakārtoja viņa apceres par vēstures tematiem grāmatā «Senatnei un mākslai”. Tā
1963. gadā iznāca Daugavas apgādā Stokholmā.

Stokholmā Verners Tepfers bija Liberālās apvienības centrālās valdes un Latviešu
palīdzības komitejas padomes loceklis, kā ari zviedru-latviešu tuvināšanas
biedrības priekšnieks un itāliešu-latviešu biedrībā priekšnieka vietnieks. Kopš
studiju laikiem piederēja akadēmiskai sabiedrībai Austrums, kurā aktīvi darbojās
līdz pat mūža beigām.

Verners Tepfers mira 1958. gada 22. novembrī Stokholmā un apbedīts ģimenes kapos
Brommas kapsētā.

Ģenerāļa Vernera Tepfera bibliotēku ar 778 vienībām sieva Aldona Tepfere 1990.
gadā uzdāvināja Jelgavas Vēstures un mākslas muzejam, un tā glabājas prezidenta
Jāņa Čakstes mājās «Aučos».

Avoti:

10 gadi kara tiesu pārvaldes priekšgalā, Latvijas Kareivis (10.03.1932),
periodika.lv

Mūsu jubilāri, Latvija : Latvian newspaper : Lettische Wochenzeitung
(17.10.1953) periodika.lv

Latviešu Juristu Raksti, Nr.1 (01.01.1959), periodika.lv

Miris kalpakietis L. K. O. K. ģen. VERNERS TEPFERS, Latvju Vārds, Nr.32
(27.11.1958), periodika.lv

LKOK ģenerālis Verners Tepfers, Lāčplēsis, Nr.5 (01.11.1959), periodika.lv

Nikolajs Lečmanis, Skaists karavīru piemineklis, Latvija (06.07.1963),
periodika.lv

Jūs aicina Ģenerāļa Tepfera bibliotēka, Jelgavas Ziņotājs (14.09.1990),
periodika.lv

Mirdza Krastiņa “Ģenerālis Verners Tepfers”, Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas
Avīze” un “Latvija” (2008.11.08), periodika.lv

Ģenerālis Verners Tepfers (1893–1958), Kara Muzejs:
http://www.karamuzejs.lv/…/generalis_TepfersVerners.aspx

https://www.lsm.lv/lacplesa-ordenis



Ģenerālis Verners Tepfers. 1930. gadu beigas



Krišjānis Tepfers ar četriem dēliem. Blakus tēvam armijas formās – Verners (no
kreisās) un Herberts. Aizmugurē stāv brāļi diplomāts Jānis (no kreisās) un ārsts
Ilmārs.
Foto no Aldonas Tepferes ģimenes arhīva (no https://www.lsm.lv/lacplesa-ordenis)



Verners Tepfers
Foto no Aldonas Tepferes ģimenes arhīva (https://www.lsm.lv/lacplesa-ordenis)



Verners Tepfers ar sievu un meitām Zviedrijā.
Foto no Aldonas Tepferes ģimenes arhīva https://www.lsm.lv/lacplesa-ordenis)




ULDIS ĢĒRMANIS

Personība: Uldis Ģērmanis
Autors: Juris Rozītis

ULDIS ĢĒRMANIS. Vēsturnieks. Austrumeiropas un PSRS modernās vēstures
lietpratējs, politologs, sovjetologs. Esejists, rakstnieks, preses komentētājs,
satīrists. Zviedrijas latvietis.

Par Uldi Ģērmani raksta Juris Rozītis.

Ulda Ģērmaņa lielā nozīme bija parādīt, ka ir iespējams kritiski pētīt Padomju
Latviju, vēsi un mierīgi analizēt un izprast padomju iekārtu un padomju
funkcionāru izdarības un bez bailēm un patosa, toties ar smīnu, to kritizēt.

Tā bija svaiga pieeja trimdas latviešu domāšanā, kas lielā mērā bija polarizēta
starp, no vienas puses, kategorisku visa, kas ir Latvijā, noraidīšanu kā padomju
produktu, un, no otras puses, jūsmošanu par visu padomiskajā Latvijā, kā arī
pakļaušanos padomju funkcionāru prasībām, lai uzturētu saites ar Latviju.

Dzimis 1915. gada 4. oktobrī, Novaja Ladogā, Krievijā. Viņa tēvs bija Nacionālā
teātra aktieris Jānis Ģērmanis; māte – dziedātāja un aktrise Auguste Brechmane.
Viņa sieva Mirdza (dz. Turss) bija acu ārste; dēls Jānis — biologs un meita Guna
— ārste.

Ģērmanis mācījās Rīgā, pēc tam 1943. ieguva maģistra grādu vēsturē. Viņš bija
vēstures un latīņu valodas skolotājs Rīgas pilsētas 2.ģimnāzijā un 1942./44.g.
prof. A.Švābes asistents Vēstures krātuvē.

Viņu mobilizēja vācu leģiona kara reportieru rotā 1944.g. augustā, kur viņš
kļuva par kara korespondentu. Šo pieredzi viņš aprakstījis daļēji
autobiogrāfiskajā romānā Pakāpies tornī (1987-91).

1944. g. decembrī viņu piekomandēja ģenerāļa R. Bangerska štābam, un viņš kļuva
par “ģen.Bangerska pastāvīgo pavadoni Kurzemes ielenkumā”. Viņš bija liecinieks
daudziem liktenīgiem kara gadu notikumiem, arī Drēzdenes bombardēšanai un
Latviešu Nacionālās komitejas dibināšanai 1945. g. Potsdamā.

1945. g. maijā viņš devās no Liepājas bēgļu laivā uz Zviedriju. Viņš bija par
jaunu t.s. arhīva darbiem (kādus zviedri piešķīra vecākiem mācītiem ļaudīm),
tāpēc pirmos gadus trimdā viņš strādāja lauku, meža un transporta darbus.

Šajā laikā viņš apguva zviedru valodu un sāka studēt Stokholmas universitātē.
1953. gadā viņš nolika zviedru maģistra eksāmenu vēsturē, valsts zinībās un
ģeogrāfijā.

Ģērmanis strādāja gan universitātē par asistentu, gan arī par vēstures,
ģeogrāfijas, sabiedrisko zinību skolotāju Sigtūnas un Solnas ģimnāzijās.
Paralēli viņš aktīvi rakstīja rakstus gan trimdas latviešu, gan zviedru presē un
turpināja vēstures pētījumus.

Šajā laikā viņš arī interesējās par latviešu sarkano strēlnieku vadoni Pulkvedi
Jukumu Vācieti. Apgāds Daugava 1956. g. izdeva viņa grāmatu Pa aizputinātām
pēdām: Pulkveža J. Vācieša apcerējums. Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme. Šī
grāmata izraisīja asas diskusijas trimdā – vai drīkst publicēt padomju varas
aizstāvētāju domas? Arī Padomju ideologiem šis bija nepieņemami, jo Vācietis
bija Staļina laikā nošauts un viņa vārdu gandrīz vai nedrīkstēja pieminēt, bet
par sarkanajiem strēlniekiem bija izveidoti dažādi padomju mīti.

1966. g. ar Zviedrijas militārās vēstures fonda stipendiju Ģērmanis viesojās
Rīgā. Nolūks bija materiālu vākšana topošajai disertācijai par latviešu
strēlniekiem un pulkvedi Jukumu Vācieti, kā arī iepazīšanās ar vēstures
pētniecību Latvijā tā laika apstākļos.

Reti kāds trimdas latvietis šajā laikā viesojās okupētajā Latvijā. Tikai
1970ajos gados šāda ceļošana izvērsās plašākā apmērā. Pēc šī ceļojuma tapa
Ģērmaņa Rīgas piezīmes Zili stikli, zaļi ledi (1968).

Šo grāmatu trimdas latvieši plaši lasīja un debatēja. Tā viņiem bija viena no
pirmajām tiešām liecībām par dzīvi Latvijā.

Ģērmaņa akadēmiskie pētījumi bija būtiski latviešu vēstures izpratnei, un viņš
ar šo tematu ieguva doktora grādu Stokholmas universitātē 1974.g. Viņa
disertācija “Oberst Vācietis un die lettischen Schuetzen im Weltkrieg und in der
Oktoberevolution” publicēta vācu valodā Stokholmā.

Šajā monogrāfijā Ģērmanis dokumentēja Padomju historiogrāfijas aplamības, un
viņa darbs izraisīja asu padomju vēsturnieku kritiku.

Ģērmani zviedru sabiedrībā respektēja kā Austrumeiropas un PSRS modernās
vēstures lietpratēju un sovjetologu. Kopš 1978. gada viņš darbojās arī kā
lektors un konsultants zviedru aizsardzības darbiniekiem padomju politikas un
taktikas jautājumos un lasīja lekcijas Zviedrijas Militārajā akadēmijā. Viņš
publicēja lielāku skaitu rakstu zviedru presē par dažādām Latvijas problēmām.
Viņš lasījis lekcijas gan Stokholmas universitātē, gan Rietummičiganas
universitātē (ASV).

Ģērmanis brauca divās garākās referātu turnejās pa trimdas latviešu centriem ASV
un Austrālijā un savu ceļojumu aprakstus ar nolasīto referātu tekstiem publicēja
grāmatās Tā lieta pati nekritīs. Amerikas piezīmes (1971) un Tālu tālumā, lielā
plašumā. Austrālijas piezīmes (1977).

Šīs grāmatas, kā arī vieslekcijas bija ļoti populāras trimdas latviešu
sabiedrībā. Tādā veidā Ģērmanis veicināja latviešu sabiedrības zināšanas par
okupēto Latviju un par Padomju iekārtu, kā arī veicināja dziļāku diskusiju par
to.

Viņš regulāri darbojās kā līdzstrādnieks LSDSP laikrakstā Brīvība, kā arī citos
trimdas izdevumos, rūpīgi sekoja līdzi notikumiem Latvijā un sīki analizēja
padomju presi un padomju ideologu rakstus. Viņa regulārā sleja Brīvībā ar
nosaukumu Meklējiet rakstos un sērijās analizēja katru jauno ideoloģisko kūleni
padomju propagandas izdevumos, piemēram, avīzē Dzimtenes balss, kuru izsūtīja
tikai latviešiem ārpus Padomju Savienības. Ar humoru un satīru viņš bieži
ironizēja par šiem domu gājieniem un to rakstītājiem, tā izpelnoties padomju
ideologu naidu un niknumu. Savus satīriskos rakstus viņš publicēja ar pseidonīmu
Ulafs Jansons (vai arī Dr. Ulofs Jāņsons).

Visvairāk izdotā Ulda Ģērmaņa grāmata Latviešu tautas piedzīvojumi pirmo reizi
publicēta turpinājumos žurnālā Jaunā Gaita (1957-1959). Kā grāmatu to pirmo
reizi 1959. gadā publicēja Daugavas apgāds Stokholmā. Kopumā grāmata izdota
vismaz desmit reižu, gan trimdā, gan Latvijā, lielos metienos. Šķiet, neviens
trimdas autora darbs nav laists klajā tik daudzos izdevumos.

Grāmata arī tulkota un izdota gan igauņu (Läti rahva elurada) un lietuviešu
(Latvių tautos nutikimai), gan angļu (The Latvian Saga) valodā.

Autors pats teicis, ka viņa “augstprātīgais mērķis” bijis rakstīt “jaunu, gluži
neparasta veida latviešu tautas vēsturi jauniem un veciem trimdas latviešiem”,
“lai latviešiem dotu vēstures grāmatu, kādas nav pat vecajām kultūras tautām” Un
vēl, ka “nolūks ir ne vien sniegt nepieciešamās zināšanas latviešu tautas
vēsturē, bet jo sevišķi − ierosināt un ieinteresēt. Mērķis būtu sasniegts, ja
šīs grāmatas lasītājs justu vēlēšanos ar vienu otru jautājumu meklēt tālākas un
plašākas ziņas.”

Gunars Irbe (Laiks, 1959, 29.vii) rakstījis šādi: “Latviešu tautas piedzīvojumi
ir vēsturisku miniatūru kopojums. [..] Grāmatā bagātīgi izmantoti folkloras,
hroniku un daiļliteratūras citāti. To nolūks nav pamatot faktus, tie nav uzņemti
grāmatā kā vēstures liecības. To nolūks ir cits – dot šāsdienas lasītājam
noskaņu gleznas, kas pietuvina, pāri objektīvo faktu rindām, lasītāju sava laika
psihiskām vibrācijām, sajūsmai, skumjām, sāpēm un priekam un uzvaru lepnumam.
[..] Latviešu tautas piedzīvojumi ir grāmata, kas pelna atzinību – ne mazāk kā
rokas grāmata latviešu skolu darbiniekiem un visiem tiem vecākiem, kas saviem
bērniem grib iemācīt pazīt savu tautu no pašiem tās pirmsākumiem.”

Izdevniecība Memento vēl publicējusi vairākus krājumus ar Ģērmaņa rakstiem un
referātiem.

Uldis Ģērmanis mira 1997. gada 19. decembrī, Stokholmā, pāris mēnešus pēc sievas
Mirdzas (dz. Turss) nāves.

Bibliogrāfija

• Pa aizputinātām pēdām. Stokholma: Daugava (1956)

• Latviešu tautas piedzīvojumi. Stokholma: Daugava (1959).

• Pašportreti. Ņujorka: Grāmatu Draugs (1965)

• Zili stikli, zaļi ledi. Ņujorka: Grāmatu Draugs (1968)

• Tā lieta pati nekritīs. Ņujorka: Grāmatu Draugs (1971)

• Oberst Vācietis und die lettischen Schützen im Weltkrieg un in der
Oktoberrevolution. Stokholma: Almqvist & Wiksell (1974)

• Tālu tālumā, lielā plašumā. Ņujorka: Grāmatu Draugs (1977)

• Zināšanai. Stokholma: Ziemeļzvaigzne (1985)

• Divi portreti. Stokholma: Atvase (1985)

• Izvērtēšanai. Stokholma: Memento (1987)

• Laikmeta liecības. Stokholma: Memento (1988)

• Pakāpies tornī. Ņujorka: Grāmatu Draugs (1987).

• Pakāpies tornī. 2. daļa. Stokholma: Memento (1991)

• Ceļā uz Latviju. Raksti par mūsu vēsturi. Stokholma: Memento (1990, atkārtots
izdevums Rīgā 1993)

• Jaunie laiki un pagātnes ēnas. (1995)

• Mosties, celies, strādā! 99 + 1 domu grauds. Stokholma: Memento (1998),

• The Latvian Saga. Rīga: Atēna (2007),

• Dialogi, vēstules un publikācijas, sarakste ar Eduardu Berklavu. Rīga: Valters
un Rapa (2007),

• Maiņu laika zīmes. Sarakste ar Didzi Liepiņu (1990-1997). Rīga: Valters un
Rapa (2014)

Par Uldi Ģērmani:

https://www.vestnesis.lv/ta/id/45722

https://literatura.lv/lv/person/Uldis-Germanis/871757

https://lv.wikipedia.org/wiki/Uldis_%C4%A2%C4%93rmanis

https://jaunagaita.net/jg212/JG212_Kreslins-par-Germani.htm

https://jaunagaita.net/jg221/JG221_Kreslins.htm

https://enciklopedija.lv/…/116455-Uldis-%C4%A2%C4%93rmanis

Intervijas ar Uldi Ģērmani:

https://www.historia.lv/…/vesturnieks-uldis-germanis…

Vēsturnieks Uldis Ģērmanis – par nacionālajām interesēm. Intervijas fragments.
1997. Stokholma: https://www.youtube.com/watch?v=s7ZoDZtxBKY

Vēsturnieks Uldis Ģērmanis – par čekas maisiem. Intervijas fragments, 1997.,
Stokholma: https://www.youtube.com/watch?v=YSxqgaf_aHk

Ģērmanis – Lešinskis: https://www.youtube.com/watch?v=KXwSt6nNpaM



Uldis Ģērmanis, Stokholmā,
Foto Sergejs Akurāters
Andrejs Eglitis Lettiska Nationella Fonden (AELNF)



Uldis Ģērmanis, uzstājoties Kurzemes 40 gadu atceres sarīkojumā “Kurzeme –
cerību zeme”. Stokholma, 19.05.1985.
Fotogrāfs Fricis Forstmanis. Avots: Gunas Frost Ģērmanes privātais arhīvs.



Vilnis Zaļkalns un Uldis Ģērmanis (JG 226-227)
Foto: Rolfs Ekmanis

Ģērmanis Stokholmā tuvu sadarbojās ar Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku
partijas Ārzemju komitejas (LSDSP ĀK) ideologiem Bruno Kalniņu, Jāni Ritumu,
Vilni Zaļkalnu u.c., bet pats laikam nebija partijas biedrs. Viņš bija regulārs
līdzstrādnieks LSDSP laikrakstā Brīvība.



Uldis Ģērmanis protesta demonstrācijā pie PSRS vēstniecības. Stokholma,
07.11.1987.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Gunas Frost Ģērmanes privātais arhīvs.




IMANTS FREIMANIS

Personība: Imants Freimanis
Autors: Linda Freimane

Imants Freimanis

1921. g. 30.09. – 1996. g. 11.03.

Imants Freimanis mīlēja Latviju, savu ģimeni, trimdas sabiedrisko darbu un
cilvēkus kā tādus. Viņš bija ļoti sabiedrisks, komunikabls, ar lielu humora
izjūtu un labu tiesu pašironijas.

Imants piedzima Pārdaugavā. Viņš bija vienkāršs zēns, vienīgais bērns saviem
vecākiem – Pēterim, dzelzceļa darbiniekam, un Lilijai, žēlsirdīgajai māsai.
Brāļu un māsu trūkumu lielā mērā kompensēja trīs māsīcas Vidzemes piekrastē
Vitrupē, kur Imants pavadīja bērnības vasaras.

Jaunībā ārsti viņam konstatēja iedzimtu sirdskaiti un brīdināja, ka viņa mūžs
varētu būt īsāks par vidējo. Sākumā viņš katru dienu raizējies par savu sirdi un
klausījies sirdspukstus, bet pēc tam nolēmis – ja nedzīvos ilgi, tad vismaz
labi! Daudzus gadus vēlāk pēc veiksmīgas sirds operācijas pie slavena zviedru
kardiologa viņam sāksies “otrā dzīve”.

Studijas Imants uzsāka Rīgas valsts tehnikuma būvniecības nodaļā un, to
pabeidzis, iestājas Latvijas Universitātes inženierzinātņu fakultātē, kuru viņam
kara dēļ nākas pamest pirms diploma saņemšanas. Viņš nonāk bēgļu gaitās Vācijā
un turpina studijas Baltijas universitātē Pinebergā. Tur viņš ar lielu
aizrautību piedalās sabiedriskajā dzīvē un ir viens no studentu korporācijas
“Fraternitas Imantica” dibinātājiem. Šis bija nedrošības un nabadzības laiks,
bet vienlaikus arī ļoti interesants un nozīmīgs posms jaunā cilvēka dzīvē.
Pinebergā izveidojās vairākas mūžilgas draudzības ar laikabiedriem.

1948. gadā Imants devās uz Zviedriju, vēlāk viņam piebiedrojās pirmā sieva
Laima. Tur viņš turpināja darboties latviešu labā un paralēli pelnīja savu
iztiku Svena Tirēna (Tyréns) inženieru birojā. 1950-tajos gados Imants kopā ar
citiem gados jauniem latviešiem nodibināja “Komiteju latviešu jaunatnes
sadarbībai”, kas ir ELJA priekšgājēja. Visu mūžu viņam patika sadarboties ar
jauniešiem. Sekoja sabiedriskais darbs Daugavas Vanagos, Zviedrijas Latviešu
Centrālajā Padomē (ZLCP), Baltijas sadarbības komitejā, Latvijas Atjaunošanas
Komitejas Eiropas Centrā, latviešu dziesmu svētku rīcības komitejās un Pasaules
Brīvo Latviešu Apvienībā (PBLA). ZLCP un PBLA valdēs viņš turpināja darboties
līdz pat 1990-to gadu sākumam, un ir viens no PBLA tikšanās ar Tautas frontes
dalībniekiem Abrenes pilī Francijā, 1989.g., iniciatoriem un dalībniekiem.

1960-tajos gados Imants apprecējās ar Viju Poli – pēc tam, kad abi kopā ar
draugiem jau bija izplānojuši slaveno sivēna palaišanu pie Stokholmas pils
vārtiem, kad Zviedrijā viesojās PSRS līderis Ņikita Hruščovs. Ģimenē piedzima
Linda un Pēteris. Bērnu dēļ Imants iesaistījās arī Zviedrijas latviešu bērnu
vasaras nometnes (“kolonijas”) organizēšanā.

Latvijas neatkarību Imants sagaidīja, jau slimību skarts, bet tas viņam
netraucēja mesties vēl vienā karjerā, palīdzot zviedru uzņēmumam IVL
līdzdarboties Latvijas piesārņoto ūdeņu attīrīšanas projektu īstenošanā. Pēdējie
mūža gadi paiet, ceļojot starp Vāciju (kur ģimene bija pārcēlusies 1986. gadā),
Zviedriju un Latviju un ar milzīgu gandarījumu izbaudot Latvijas
atkalpiedzimšanu.

Imants bija cilvēks, kas vienmēr saskatīja glāzi pa pusei pilnu, nevis pa pusei
tukšu. Viņa lielā enerģija, degsme un labestīgais skats uz cilvēkiem iedvesmoja
daudzus.

Liels paldies Freimaņu ģimenei par dalīšanos ar stāstu un fotoattēliem!



Imants Freimanis. Foto no Freimaņu ģimenes arhīva.



Imants Freimanis puiša gados. Foto no Freimaņu ģimenes arhīva.



Imants Freimanis Jāņos. Foto no Freimaņu ģimenes arhīva.



Imants Freimanis. Foto no Freimaņu ģimenes arhīva.



Imants Freimanis pēc piecdesmit gadiem atkal satiek māsīcu Mildu Latvijā. Foto
no Freimaņu ģimenes arhīva.

Freimaņu ģimene. No kreisās: Linda, Vija, Pēteris, Imants. Foto no Freimaņu
ģimenes arhīva.

Zviedru avīzes raksta par sivēna palaišanas akciju Hruščova vizītes laikā,
protestējot pret Baltijas okupāciju. Attēlos sivēna ķeršana un Vija Polis. 1964.
gads.


ZIŅU NAVIGĀCIJA

1 2 3 … 7 Vecāki ieraksti