aurumrp.ru Open in urlscan Pro
2606:4700:3032::ac43:a234  Public Scan

Form analysis
2 forms found in the DOM

GET /search/

<form action="/search/" method="GET" class="search">
  <fieldset>
    <input type="text" name="q" placeholder="Meklēšanas vārds" class="search-input">
    <button type="submit" class="search-submit vam">
    </button>
  </fieldset>
</form>

POST

<form class="crazy_spamer" method="POST" action="">
  <input type="email" name="email" placeholder="EMAIL" class="subscribe--form__input cs_email">
  <button type="submit" class="subscribe--form__button give_me_spam">Abonēt</button>
</form>

Text Content

Lai ienāktu

Logopēdijas portāls

Dokumentācija Meistarklase Paņēmieni Iesācējiem Pieredzes apmaiņa Dokumentācija
Perikla padome Amatpersonu ievēlēšana Izcili rūpnieciskās revolūcijas
izgudrojumi Saules dievs Januss. Janvāris - Janus. Džeisons un zelta vilna
Stratēģiskās analīzes metodes Peak Group of Companies viceprezidents Swot
analīzes veikšanas metodika Swot analīzes mērķis un uzdevumi
Logopēdijas portāls / Meistarklase / Groznija: asiņains sniegs Jaungada vakarā.
Cīņa pie kinoteātra Rossija un atkāpšanās no pilsētas.Zvaigznes iedegas zemē.





GROZNIJA: ASIŅAINS SNIEGS JAUNGADA VAKARĀ. CĪŅA PIE KINOTEĀTRA ROSSIJA UN
ATKĀPŠANĀS NO PILSĒTAS.ZVAIGZNES IEDEGAS ZEMĒ.

31.01.2023
 * Tiešraides žurnāls
 * Facebook
 * Twitter

2014. gada 10. augusts

1994. gada 31. decembris - 1995. gada 1. janvāris "Jaungada uzbrukums"
Groznijai. 81. gvardes motorizētais strēlnieku pulks (GvMSP) no Samaras. Šogad
aprit 20 gadi.Varoņiem veltīts......



"Jā, mūsu pulks Groznijā cieta ievērojamus zaudējumus: gan personālsastāvā, gan
ekipējumā," saka bijušais 81. gvardes motorizēto strēlnieku pulka komandiera
vietnieks Igors Stankevičs, kuram tituls piešķirts par drosmi un varonību, kas
parādīta janvāra kaujās Krievijas Federācijas Groznijas varonis.- Bet mēs
atradāmies galvenā uzbrukuma priekšgalā, un pirmais, kā zināms, vienmēr ir
visgrūtākais. Visās cīņās tie, kuri ir novietoti avangardā, riskē vairāk nekā
citi. Atbildīgi paziņoju: mūsu pulks tam uzdoto uzdevumu izpildīja.Un teikšu
vēl: visas operācijas Groznijā vispārējais plāns tika realizēts, tajā skaitā
pateicoties mūsu karavīru un virsnieku drosmei un drosmei, kuri bija pirmie.
kaujā un varonīgi cīnījās visas šīs grūtās janvāra dienas." (Igors Stankevičs,
bijušais 81. gvardes motorizēto strēlnieku pulka komandiera vietnieks, Krievijas
Federācijas varonis)



Pēdējā fotogrāfijā redzama ČEČENIJA, 1995. 81. PUKA KARAVĪRI PIE ČERVLENĀJAS
JOPROJĀM.

81. gvardes motorizēto strēlnieku pulks tika izveidots 1939. gadā Permas
apgabalā. Tās personāla ugunskristības bija dalība kaujās pie Khalkhin Gol upes
no 1939. gada 7. jūnija līdz 15. septembrim. Lielā Tēvijas kara laikā pulks
piedalījās kaujās pie Maskavas, piedalījās Orjolas, Kameņecas-Podoļskas, Ļvovas,
Vislas-Oderas, Berlīnes un Prāgas operācijās, izbeidzot kaujas Čehoslovākijā.
Kara gados 29 tās karavīriem tika piešķirts Padomju Savienības varoņa tituls.



Par nopelniem kaujās Lielā Tēvijas kara laikā pulkam tika piešķirti apbalvojumi
un atzinības: Suvorova 2. pakāpes ordenis, par Petrakovas (Polija) pilsētas
ieņemšanu tika pateikties un piešķirts goda vārds "Petrakow", par Ratiboras un
Biskau pilsētu ieņemšanu apbalvots ar Kutuzova 2 1. pakāpes ordeni, par
Kotbusas, Lubenas, Usenes, Beštlinas, Lukenvaldes pilsētu ieņemšanu apbalvots ar
Bohdana Hmeļņicka II pakāpes ordeni, par ieņemot Vācijas galvaspilsētu Berlīni,
viņam tika piešķirts Sarkanā karoga ordenis.

Pēckara periodā pulks bija izvietots Vācijas Demokrātiskajā Republikā
Karlhorstas pilsētā, 1993. gadā pulku izved no Vācijas uz Krievijas Federācijas
teritoriju un izvietoja Samaras apgabala Roščinskas ciemā.



Līdz 1994. gada rudenim 81. bija tā sauktie mobilie spēki. Tad bruņotie spēki
tikko sāka veidot šādas vienības. Tika pieļauts, ka tos pēc pirmās komandas
varētu pārvietot uz jebkuru valsts reģionu dažādu problēmu risināšanai – no
dabas stihiju seku likvidēšanas līdz bandu uzbrukuma atvairīšanai.
Līdz ar pulka īpaša statusa piešķiršanu kaujas apmācība tika manāmi
intensificēta, sāka efektīvāk risināt komplektēšanas jautājumus. Virsniekiem
sāka piešķirt pirmos dzīvokļus dzīvojamā pilsētā Černorečje, kas celta par
Vācijas iestāžu līdzekļiem. Tajā pašā 1994. gadā pulks veiksmīgi izgāja
Aizsardzības ministrijas pārbaudi. 81. gads pirmo reizi pēc visām nepatikšanām,
kas saistītas ar izvešanu un apmešanos jaunā vietā, parādīja, ka tā ir kļuvusi
par pilntiesīgu Krievijas armijas daļu, kaujas gatavību, kas spēj veikt jebkādus
uzdevumus.



Vairāki labi apmācītie karavīri vēlējās dienēt karstajos punktos, tajos pašos
miera uzturēšanas spēkos, kā rezultātā no pulka īsā laikā pārgāja ap divi simti
karavīru. Turklāt populārākās specialitātes ir šoferu mehāniķi, ložmetēji un
snaiperi.
1981. gadā viņi uzskatīja, ka tā nav problēma, var aizpildīt radušās vakances,
apmācīt jaunus cilvēkus...

1994. gada decembra sākumā mēs ar pulka komandieri pulkvedi Jaroslavcevu
ieradāmies oficiālā darbā mūsu 2. armijas štābā," atceras Igors Stankevičs.
"Sapulces vidū pie asociācijas štāba priekšnieka atskanēja zvans. , ģenerālis
Krotovs. Piezvanīja viens no augsta ranga militārajiem vadītājiem. "Tieši tā,"
ģenerālis atbildēja abonentam, atbildot uz vienu no viņa jautājumiem, "man ir
81. pulka komandieris un vietnieks. Tūlīt es viņiem nodošu informāciju."
Pēc tam, kad ģenerālis nolika klausuli, viņš lūdza visus klātesošos aiziet.
Situācijā viens pret vienu mums teica, ka pulks drīz saņems kaujas misiju un ka
"mums ir jāsagatavojas". Pielietošanas reģions - Ziemeļkaukāzs. Viss pārējais
nāks vēlāk.



Fotoattēlā Igors Stankevičs (1995. gada janvāris, Groznija)

Pēc toreizējā aizsardzības ministra Pāvela Gračeva teiktā, Krievijas Drošības
padomes sēde 1994.gada 29.novembrī bija izšķiroša. Runātājs bija nelaiķis
nacionālo lietu ministrs Nikolajs Egorovs. Pēc Gračova teiktā, “viņš teica, ka
70 procenti čečenu tikai gaida, kad pie viņiem ieradīsies Krievijas armija. Un
ar prieku, kā viņš teica, viņi kaisīs mūsu karavīriem ceļu ar miltiem. Atlikušie
30 procenti čečenu, pēc Egorova domām, bija neitrāli. Un 11. decembrī pulksten
piecos no rīta mūsu karaspēks trīs lielās grupās devās uz Čečeniju.



Kāds augšā sajauca miltus ar šaujampulveri....

PriVO 81. motorizēto strēlnieku pulku, kuram 1994. gada decembrī bija jāstājas
karā, ātri nokomplektēja militārpersonas no 48 rajona vienībām. Visi
sagatavošanās darbi aizņem nedēļu. Mums bija arī jāizvēlas komandieri. Trešdaļa
pamatlīmeņa virsnieku bija “divu gadu studenti”, un viņiem bija tikai civilo
universitāšu militārās nodaļas.

1994. gada 14. decembrī pulks tika brīdināts un sāka pārcelties uz Mozdoku.
Pārsūtīšana tika veikta sešos ešelonos. Līdz 20. decembrim pulks bija pilnībā
koncentrējies uz mācību poligonu Mozdokā. Pulkā, kad viņi ieradās Mozdokas
stacijā, no 54 vadu komandieriem 49 bija tikko absolvējuši civilās augstskolas.
Lielākā daļa no viņiem neizšāva nevienu šāvienu no ložmetēja, nemaz nerunājot
par standarta lādiņu no saviem tankiem. Kopumā 31 tanks (no kuriem 7 bija
bojāti), 96 kājnieku kaujas mašīnas (no kurām 27 bija bojātas), 24
bruņutransportieri (5 bojāti), 38 pašpiedziņas (12 bojātas), 159 automašīnas (28
bojātas) ieradās Mozdokā. Turklāt tvertnēm trūka dinamisko aizsardzības
elementu. Vairāk nekā puse akumulatoru izrādījās izlādējušies (mašīnas tika
iedarbinātas no velkona). Bojātas sakaru iekārtas burtiski tika glabātas
skursteņos.



Grupējuma karaspēka komandieriem uzdevums darboties pilsētā un sagatavot
uzbrukuma karaspēku tika noteikts 25.decembrī. Pulkam, kas daļēji bija
koncentrēts Terekas grēdas dienvidu nogāzēs un daļēji (viens bataljons) atradās
piena fermas teritorijā 5 km uz ziemeļiem no Alkhan-Churtsky, tika uzdoti divi
uzdevumi: tūlītējais un sekojošais. Tuvākais plāns bija ieņemt Severny lidostu
līdz 31. decembra pulksten 10. Nākamais solis ir līdz plkst.16 pārņemt kontroli
pār Hmeļņickas un Majakovskas ielu krustojumu. Personīgi Apvienotās grupas
komandieris ģenerālleitnants A. Kvašņins ar 81. gvardes komandieri, štāba
priekšnieku un bataljona komandieriem. MVU, kas darbojās galvenajā virzienā,
notika nodarbības par mijiedarbības organizēšanu, veicot kaujas misiju Groznijā.



27. decembrī pulks sāka pārvietoties un apmetās Groznijas ziemeļu nomalē, netālu
no lidostas...

No žurnālista Vladimira Voronova izmeklēšanas (“Slepens”, Nr. 12/247 2009.
gadam):

"Bet vecāki ir stingri pārliecināti, ka pulkā neviens nebija iesaistīts kaujas
apmācībā. Jo no 1994. gada marta līdz decembrim Andrejs ložmetēju rokās turēja
tikai trīs reizes: pie zvēresta un vēl divas reizes šautuvē - tēvs. -komandieri
bija dāsni ar pat deviņām patronām .Un seržanta apmācībās īstenībā neko
neiemācīja,lai gan iedeva nozīmītes.Dēls godīgi pastāstīja vecākiem ko dara
Černorečē:no rīta līdz vakaram cēla dačas un garāžas kungiem virsniekiem, neko
citu.Viņš sīki aprakstīja, kā viņi uzcēla kaut kādas dāmas, ģenerāļa vai
pulkveža: ar plakni pulēja dēļus līdz spoguļa spīdumam, pielāgoja vienu pie
otra, līdz nosvīda. Vēlāk es tikos ar Andreja kolēģiem Černorečē: viņi
apstiprināja, ka tā ir, visas “kaujas” mācības - vasarnīcu celtniecība un
apkopes virsnieku ģimenes.. Nedēļu pirms viņu nosūtīšanas uz Čečeniju kazarmās
tika ieslēgts radio. izslēgti un izņemti televizori.Vecāki, kuri paspēja
ierasties uz bērnu izbraukšanu, apgalvoja, ka karavīriem atņemti militārie
apliecības.Pēdējo reizi Andreju vecāki redzēja burtiski pirms pulka nosūtīšanas
uz Čečeniju. Visi jau zināja, ka ies karā, bet drūmas domas aizdzina.



Līdz kara sākumam Čečenijā kādreizējais elites pulks bija nožēlojams skats. No
Vācijā dienējušajiem karjeras virsniekiem vairs nebija palicis gandrīz neviens,
un 66 pulka virsnieki vispār nebija karjeras virsnieki - “divgadīgie studenti”
no civilajām augstskolām ar militārajām nodaļām! Piemēram, leitnants Valērijs
Gubarevs, motorizēto strēlnieku pulka komandieris, Novosibirskas Metalurģijas
institūta absolvents: viņš tika iesaukts armijā 1994. gada pavasarī. Jau
slimnīcā viņš stāstīja, kā viņam pēdējā brīdī pirms kaujas atsūtīja
granātmetējus un snaiperi. "Snaiperis saka: "Vismaz parādiet man, kā šaut." Un
granātmetēji runā par vienu un to pašu... Viņi jau veidojas kolonnā, un es
apmācu visus granātmetējus...”



81. pulka komandieris Aleksandrs Jaroslavcevs vēlāk atzina: “Tauta, godīgi
sakot, bija slikti apmācīta, daži brauca ar maziem BMP, daži maz šāva. Un
karavīri nemaz nešāva no tādiem specifiskiem ieroču veidiem kā zemstobra
granātmetējs un liesmas metējs. Uzbrukuma laikā ievainotais tanku grupas
komandieris leitnants Sergejs Terekhins apgalvoja, ka tikai divas nedēļas pirms
pirmās (un pēdējās) kaujas viņa vads bija nokomplektēts ar cilvēkiem. Un pašā
81. pulkā trūka puse personāla. To apstiprināja pulka štāba priekšnieks Semjons
Burlakovs: “Mēs koncentrējāmies Mozdokā. Mums tika dotas divas dienas
reorganizācijai, pēc kurām devāmies gājienā uz Grozniju. Visos līmeņos mēs
ziņojām, ka pulks šādā sastāvā nebija gatavs veikt kaujas operācijas. Mūs
uzskatīja par mobilo vienību, bet mums bija miera laika darbinieki: mums bija
tikai 50 procenti no mūsu personāla. Bet pats galvenais, ka motorizētajās
strēlnieku komandās nebija kājnieku, bija tikai kaujas mašīnu ekipāžas. Nebija
tiešo šāvēju, tādu, kam būtu jānodrošina kaujas tehnikas drošība. Tāpēc mēs
gājām, kā saka, “kailām bruņām”. Un atkal, pārliecinošs vairākums pulka
dalībnieku bija divgadīgie studenti, kuriem nebija ne jausmas par kaujas
operāciju veikšanu. Šofera mehāniķi prata tikai iedarbināt mašīnu un braukt
prom. Ložmetēji-operatori vispār nevarēja šaut no kaujas mašīnām.



Groznijas karšu nebija nedz bataljona komandieriem, nedz rotu un vadu
komandieriem: viņi nezināja, kā pārvietoties svešā pilsētā! Pulka sakaru rotas
komandieris... Kapteinis Staņislavs Spiridonovs intervijā Samaras žurnālistiem
teica: “Kartes? Bija kartes, bet tās visas bija atšķirīgas, no dažādiem gadiem,
tās nesaderēja kopā, pat ielu nosaukumi bija atšķirīgi. Taču divus gadus vecie
vadu karavīri nemaz nevarēja lasīt kartes. “Tad ar mums sazinājās pats divīzijas
štāba priekšnieks,” atcerējās Gubarevs, “un personīgi izvirzīja uzdevumu: 5.
rota gar Čehovu - pa kreisi, bet mums 6. rota - pa labi. Tā viņš teica – pa
labi. Tieši pareizi." Sākoties ofensīvai, pulka kaujas uzdevums mainījās ik pēc
trim stundām, tāpēc varam droši pieņemt, ka tādas nebija.



Vēlāk pulka komandieris... nevarēja... paskaidrot, kas viņam uzdeva uzdevumu un
kas tas bija. Vispirms vajadzēja paņemt lidostu, devāmies ceļā - jauns
pasūtījums, pagriezāmies - atkal pavēle doties uz lidostu, tad vēl viens
iepazīšanās pasūtījums. Un 1995. gada 31. decembra rītā Groznijas virzienā
virzījās ap 200 81. pulka kaujas mašīnu (pēc citiem avotiem - ap 150): tanki,
bruņutransportieri, kājnieku kaujas mašīnas... Viņi neko nezināja par
ienaidnieku: neviens pulkam nesniedza izlūkdatus, un paši neveica izlūkošanu.
1.bataljons, soļojot pirmajā ešelonā, iebrauca pilsētā..., un 2.bataljons ar
piecu stundu atstarpi...! Līdz tam laikam no pirmā bataljona bija palicis maz,
otrais devās uz nāvi...



Tanka T-80 mehāniķis-šoferis, jaunākais seržants Andrejs Jurins, atrodoties
Samaras slimnīcā, atcerējās: “Nē, neviens neizvirzīja uzdevumu, viņi vienkārši
nostājās kolonnā un devās. Tiesa, rotas komandieris brīdināja: “Pēc iespējas
ātrāk šaujiet! Uz ceļa ir bērns - spiediet.

Fotoattēlā ģenerālleitnants L.Ya. Rokhlin



Sākotnēji pilsētā ievesto spēku komandiera loma tika uzticēta ģenerālim Levam
Rokhlinam. Tā to raksturo pats Ļevs Jakovļevičs (citāts no grāmatas “Ģenerāļa
dzīve un nāve”): “Pirms pilsētas iebrukuma,” stāsta Rohlins, “es nolēmu precizēt
savus uzdevumus. Pamatojoties uz mūsu ieņemtajām pozīcijām , Es uzskatīju, ka
Austrumu grupa, kuras komanda Man tika ieteikts, lai to vadītu cits ģenerālis.
Un būtu ieteicams mani iecelt par Ziemeļu grupas komandieri. Man bija saruna ar
Kvašņinu par šo tēmu. Viņš iecēla Ģenerālis Staskovs komandēt Austrumu grupu."
Kurš komandēs Ziemeļu grupu?" Es jautāju. Kvašņins atbild: "Es . Mēs izvietosim
priekšējo komandpunktu Tolstoja-Jurtā. Jūs zināt, kāda šī ir spēcīga grupa: T-80
tanki, BMP-3. (Toreiz karaspēkā tādu cilvēku tikpat kā nebija.)" - "Kāds ir mans
uzdevums?" - Es jautāju. "Aizejiet uz pili, ieņemiet to, mēs nāksim augšā." Es
saku: "Vai jūs skatījāties aizsardzības ministra runa televīzijā? Viņš teica, ka
viņi pilsētai neuzbrūk ar tankiem." Šis uzdevums man tika noņemts, bet es
uzstāju: "Kāds ir mans uzdevums?" "Tu būsi rezervē," viņi atbild. "Jūs nosegsit
galvenās grupas kreiso flangu." Un viņi noteica kustības maršrutu. Pēc šīs
sarunas ar Roklinu Kvašņins sāka tieši dot pavēles vienībām. Tādējādi 81. pulkam
tika dots uzdevums bloķēt Reskom. Tajā pašā laikā uzdevumi vienībām tika
izpildīti pašā pēdējā brīdī.



Ģenerālpulkvedim Anatolijam Kvašņinam bija atsevišķa slepenības līnija,
acīmredzot, tā bija sava veida Kvašņina “know-how”, viss tika slēpts, un
uzdevums tika izvirzīts tieši vienībām pārvietojoties, problēma ir tā, ka šajā
gadījumā vienības darbojās patstāvīgi, atsevišķi, Viņi gatavojās vienai lietai,
bet bija spiesti darīt pavisam ko citu. Nekonsekvence, savstarpēja savienojuma
trūkums ir vēl viena šīs darbības atšķirīga iezīme. Acīmredzot visa operācija
balstījās uz pārliecību, ka pretestības nebūs. Tas nozīmē tikai to, ka
operācijas vadība bija šķirta no realitātes.



Līdz 30. decembrim vienību un bataljonu komandieri nezināja ne par saviem
maršrutiem, ne par uzdevumiem pilsētā. Nekādi dokumenti netika apstrādāti. Līdz
pēdējam brīdim 81. pulka virsnieki uzskatīja, ka dienas uzdevums ir
Majakovska-Hmeļņickas krustojums. Pirms pulku ieveda pilsētā, tā komanda
jautāja, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai to nogādātu kaujas gatavībā?
Komanda ziņoja: vismaz divas nedēļas un cilvēku papildināšana, jo Pulks tagad ir
“kails bruņas”. Cilvēku trūkuma problēmas risināšanai 81.pulkam tika solīti 196
papildspēki kājnieku kaujas mašīnu desantēšanai, kā arī 2 iekšējā karaspēka
pulki pulka šķērsoto kvartālu sakopšanai.



Pulka komandieris Jaroslavcevs: "Kad Kvašņins mums deva uzdevumu, viņš mūs
nosūtīja pie GRU pulkveža, lai iegūtu informāciju par ienaidnieku, bet viņš neko
konkrētu neteica. Viss ir vispārīgi. Tur, uz ziemeļrietumiem no Groznijas, uz
dienvidrietumiem no Groznijas, tur ir tik daudz cilvēku. Es viņam saku, pagaidi,
kas ir ziemeļrietumi, dienvidaustrumi, es tev zīmēju maršrutu, Bogdan Hmeļņicki,
tāpēc es eju pa to, pasaki man ko es tur varu satikt.Viņš man atbild,šeit pēc
mūsu datiem smilšu maisi logos,šeit var būt cietoksnis,vai varbūt nav.Pat
nezināja vai tur ielas ir bloķētas vai nav,tāpēc iedeva man šie nejēgas (UR-77
"Meteor"), lai es uzspridzinātu barikādes, bet tur nekas nebija bloķēts "Nebija.
Īsāk sakot, nebija izlūkošanas informācijas ne par kaujinieku skaitu, ne
atrašanās vietu."



Pēc tikšanās 30. decembrī ģenerālpulkvedis Kvašņins lika nosūtīt virsnieku
aizvietošanai, taču slikto laikapstākļu dēļ cilvēkus nevarēja nogādāt laikā. Tad
tika ierosināts par desantiem ņemt divus sprāgstvielu bataljonus, pēc tiem tika
nosūtīts pulka komandieris Martiņičevs, taču iekšējā karaspēka vadība no
bataljoniem neatteicās. Tieši tāpēc izrādījās, ka 81. pulks uz Groznijas pilsētu
devās ar “kailām bruņām”, kājnieku kaujas mašīnu desanta spēkos labākajā
gadījumā esot 2 cilvēki un bieži vien nemaz!

Tajā pašā laikā pulks saņēma dīvainu pavēli: vienam bataljonam bija jādodas uz
staciju, apejot Reskom, un pēc tam aiz muguras otrajam bataljonam vajadzēja
bloķēt Reskom, tas ir, nenodrošinot viena ieņemšanu. rinda, bija jādodas uz
nākamo, kas ir pretrunā ar noteikumiem un metodēm . Faktiski tas pirmo bataljonu
atdalīja no pulka galvenajiem spēkiem. Kam stacija bija vajadzīga, var tikai
minēt - acīmredzot, arī šī ir daļa no “know-how”.



Pulka komandieris Jaroslavcevs atceras šīs dienas: “Es... strādāju ar bataljona
komandieriem, bet mums nebija laika ieskicēt, protams, ne tikai rotai, vajag
braukt lejā uz vadu, lai parādītu, kur dabūt. ko.Bet sakarā ar to, ka šādi - uz
priekšu, nāc, pirmais bataljons... paņem staciju un aplenc, pārņem to savā
valdījumā, un otrais bataljons virzās uz priekšu un aplenca Dudajeva pili...
viņi ne. aprakstiet kur un ko, bataljona komandieris pats pieņēma lēmumu, kur
sūtīt, atkarībā no situācijas... Tūlītējais uzdevums bija tikt līdz
krustojumam... Majakovskis-Hmeļņickis, tad nākamais ir stacija, otrs ir Dudajeva
pils... bet tas nebija sīkāk aprakstīts, jo nebija laika, nekā, un teorētiski
katram vadam vajag pierakstīt, kur tai aptuveni jāstāv, kur jāiet, līdz kuram
laikam un ko darīt. cik es saprotu, tad komandieri domāja tā: apņem viņu ar
kailām bruņām, stāv, rāda tur ieročus un daļēji, teiksim, ja tur neviena nav, ar
kājniekiem ziņo, ka viņš ir ielenkts... Un tad viņi teiks - mēs izveidosim kaut
kādu sarunu grupu vai kādus skautus, un viņi ies uz priekšu!



1994. gada pēdējās dienas hronoloģija: 31. decembrī pulksten 7 no rīta
Severnijas lidostai uzbruka 81. pulka priekšgrupa, ieskaitot izlūkošanas rotu.
Kopā ar priekšnodaļu bija 81.daļas štāba priekšnieks pulkvežleitnants Semjons
Burlakovs. Līdz pulksten 9 viņa grupa bija pabeigusi savu tūlītējo uzdevumu,
ieņemot lidostu un attīrot divus tiltus pāri Ņeftjankas upei ceļā uz pilsētu.
Pēc iepriekšējas atdalīšanas 1. MSB pulkvežleitnants Eduards Perepelkins
pārvietojās kolonnā. Uz rietumiem cauri Rodinas sovhozam soļoja 2. MSB. Kaujas
mašīnas pārvietojās kolonnās: priekšā bija tanki, flangos – pašpiedziņas
pretgaisa lielgabali.
No Severnijas lidostas 81. MSP devās uz Hmeļņickas ielu. 9.17 motorizētās
šautenes šeit satika pirmos ienaidnieka spēkus: slazds no Dudajeviešu vienības
ar piestiprinātu tanku, bruņutransportieri un diviem Urāliem. Izlūku komanda
iesaistījās kaujā. Kaujiniekiem izdevās izsist tanku un vienu no "Ural" mašīnām,
taču izlūki zaudēja arī vienu kājnieku kaujas mašīnu un tika ievainoti vairāki
cilvēki. Pulka komandieris pulkvedis Jaroslavcevs nolēma atlikt galveno spēku
izlūkošanu un uz laiku apturēt virzību.
Tad avanss atsākās. Jau 11.00 81. pulka kolonnas sasniedza Majakovska ielu.
Kavēšanās bija gandrīz 5 stundas pirms iepriekš apstiprinātā grafika.
Jaroslavcevs par to ziņoja komandai un saņēma pavēli pārcelties uz prezidenta
pils blokādi uz pilsētas centru. Pulks sāka virzīties uz Dzeržinska laukumu.
12.30 progresīvās vienības jau atradās stacijas tuvumā, un grupas štābs
apstiprināja iepriekš izdoto rīkojumu aplenkt prezidenta pili.



Visas daļas tika kontrolētas, izmantojot “go-go” metodi. Komandieri, kas
kontrolēja no tālienes, nezināja, kā situācija attīstās pilsētā. Lai piespiestu
karaspēku virzīties uz priekšu, viņi vainoja komandierus: "visi jau ir
sasnieguši pilsētas centru un gatavojas ieņemt pili, un jūs atzīmējat laiku...".
Kā vēlāk liecināja 81. pulka komandieris pulkvedis Aleksandrs Jaroslavcevs,
atbildot uz viņa lūgumu par viņa kreisā kaimiņa — Ļeņingradas militārā apgabala
129. pulka — pozīciju, viņš saņēma atbildi, ka pulks jau atrodas uz Majakovska.
Iela. “Tāds ir temps,” toreiz domāja pulkvedis (“Sarkanā zvaigzne”, 25.01.1995.)
Viņam nevarēja ienākt prātā, ka tas ir tālu no patiesības... Turklāt tuvākais
kaimiņš pa kreisi no 81.pulks bija apvienotais rotas 8 korpuss,nevis
129.pulks,kas virzījās uz priekšu no Hankalas apgabala.Lai gan atrodas pa
kreisi,tas ir ļoti tālu.Spriežot pēc kartes,šis pulks varēja nonākt Majakovska
ielā tikai pabraucot garām pilsētas centram un garām prezidenta pilij.



Fotoattēlā ATVAĻINĀTS PULKVEDIS, KAUJAS OPERĀCIJU DALĪBNIEKS DRAKTĒ UN
KRISTISKĀS TERITORIJAS TERITORIJĀ, VAIRĀKU MILITĀRO ORDERU KAVĒLIJS, 81. MRR
KOMANDERIS 90. GADU SĀKUMĀ - AJROŠALEKSOŠVĒRŠ.

No tankkuģa memuāriem: "Es atrados priekšā ar rotas tankiem, mūsu kājnieki
atkāpās. Pulka komandieris dod komandu - "uz priekšu!"
Noskaidroju, kur tālāk, dienas uzdevums izpildīts, nav kājnieku, kas segtu
tankus...
Viņš saka - "Rink", tas ir Puļikovska rīkojums, saprotiet pareizi, jums jāiet uz
staciju...
Ļaunā piedzīvojuma priekšnojauta mani nepievīla. Caur savām novērošanas ierīcēm
es redzēju smagi nomētātus kaujiniekus, kuri lēnām pārvietojās gar mājām, bet
neiesaistījās konfrontācijā. Pat tad es sapratu, ka viņi mūs ielaiž “Jaungada
karuselī”. Sapratu, ja kaut kas noiet greizi, tad no stacijas tikt ārā būs
grūti. Bet man neienāca prātā, ka pēc tam, kad uzbrukuma grupas būs pagājušas,
iebraukšanas maršrutā nebūs mūsu posteņu..."



Pulksten 13.00 pulka galvenie spēki pabrauca garām stacijai un pa Ordžonikidzes
ielu metās uz valdības ēku kompleksu.Un tad dudajevieši sāka spēcīgu
ugunsizturību. Pie pils izcēlās sīva kauja, pulkvedis Jaroslavcevs tika
ievainots un nodeva pavēli pulka štāba priekšniekam pulkvežleitnantam
Burlakovam.

16.10 štāba priekšnieks saņēma apstiprinājumu pils bloķēšanas uzdevumam. Bet
motorizētajiem strēlniekiem tika piešķirta vissmagākā ugunsizturība. Dudajeva
granātmetēji, kas bija izkliedēti pa ēkām pilsētas centrā, sāka šaut uz mūsu
kaujas mašīnām burtiski tukši. Pulka kolonnas pamazām sāka sadalīties atsevišķās
grupās. 17:00 tika ievainots arī pulkvežleitnants Burlakovs, un aptuveni simts
karavīru un seržantu jau bija ārpus darbības. Par uguns trieciena intensitāti
var spriest vismaz pēc viena fakta: tikai no pulksten 18.30 līdz 18.40, tas ir,
tikai 10 minūtēs kaujinieki izsita uzreiz 3 81. pulka tankus!



Pilsētā ielauzušās 81. motorizēto strēlnieku pulka un 131. motorizēto strēlnieku
brigādes vienības atradās ielenktas. Dudajeva vīri nogāza uz tiem uguni.
Cīnītāji kājnieku kaujas mašīnu aizsegā ieņēma perimetra aizsardzību. Lielākā
daļa personāla un aprīkojuma koncentrējās stacijas laukumā, pašā stacijā un
apkārtējās ēkās. 81. pulka 1. MSB atradās stacijas ēkā, 2. MSB - stacijas preču
pagalmā.

1. MRR kapteiņa Bezrutska vadībā ieņēma ceļu kontroles ēku. Rotas kājnieku
kaujas mašīnas bija novietotas pagalmā, pie vārtiem un izbraukšanas ceļiem uz
dzelzceļa sliežu ceļu. Iestājoties krēslai, ienaidnieka spiediens pastiprinājās.
Zaudējumi ir palielinājušies. Īpaši aprīkojumā, kas stāvēja ļoti cieši, dažreiz
burtiski kāpurs uz kāpuru. Iniciatīva pārgāja ienaidnieka rokās.
Relatīvs miers iestājās tikai pulksten 23.00. Naktī apšaude turpinājās, un no
rīta 131. motorizētās strēlnieku brigādes komandieris pulkvedis Savins lūdza
augstākas komandas atļauju atstāt iecirkni. Tika apstiprināts izrāviens Ļeņina
parkā, kur aizstāvējās Rietumu grupas 693. kājnieku pulka vienības. 1. janvārī
pulksten 15:00 no stacijas un kravas stacijas sāka izlauzties 131. motorizētās
strēlnieku brigādes un 81. motorizēto strēlnieku pulka vienību paliekas. Zem
nemitīgās dudajeviešu uguns kolonnas cieta zaudējumus un pakāpeniski sadalījās.



28 cilvēki no 81. MRR 1. MRR ar trim kājnieku kaujas mašīnām izlauzās pa
dzelzceļu. Nokļuvuši Preses namā, motorizētie strēlnieki apmaldījās tumšās,
nepazīstamās ielās un viņus uzbruka kaujinieki. Rezultātā tika notriektas divas
kājnieku kaujas mašīnas. Tikai viens transportlīdzeklis kapteiņa Arhangelova
vadībā sasniedza federālā karaspēka atrašanās vietu.

...Šodien zināms, ka tikai neliela daļa cilvēku no 81. motorizēto strēlnieku
pulka un 131. motorizēto strēlnieku brigādes vienībām, kas atradās galvenā
uzbrukuma priekšgalā, izkļuva no ielenkuma. Personāls zaudēja komandierus un
ekipējumu (tikai vienas dienas laikā, 31. decembrī, 81. pulks zaudēja 13 tankus
un 7 kājnieku kaujas mašīnas), izklīda pa pilsētu un paši izgāja pie savējiem –
pa vienam vai mazos. grupas.



81. motorizētā strēlnieku pulka apvienotajai vienībai, kas tika izveidota no
vienībām, kas palika ārpus “stacijas” gredzena, izdevās nostiprināties Bogdana
Hmeļņicka un Majakovska ielu krustojumā. Daļas vadību uzņēmās pulka komandiera
vietnieks pulkvežleitnants Igors Stankevičs. Divas dienas viņa grupa, būdama
daļēji ielenkta, paliekot praktiski tukšā un cauršaušanas vietā - divu galveno
pilsētas ielu krustojumā, turēja šo stratēģiski svarīgo teritoriju.

No kāda aculiecinieka atmiņām: “Un tad sākās... No pagrabiem un no ēku augšējiem
stāviem granātmetēji un ložmetēji trāpīja šaurās ieliņās iespiestās krievu
bruņutehnikas kolonnas.Kaujinieki cīnījās tā, it kā viņi nevis mūsu ģenerāļi,
bija mācījušies militārajās akadēmijās.Vispirms sadedzināja galvu un velkojošo
mašīnu.Pārējos bez steigas nošāva it kā šautuvē.Tanki un kājnieku kaujas
mašīnas,kurām izdevās izlauzties no lamatām līdz plkst. laužot žogus, bez
motorizētās šautenes pārsega, arī kļuva par vieglu laupījumu ienaidniekam.Līdz
plkst.18.00 Ļeņina parka apkaimes "Rietumu" grupējumā tika ielenkts
693.motorizēto strēlnieku pulks.Ar viņu tika zaudēts kontakts.Spēcīga uguns
apturēja apvienotos izpletņu pulkus g. 76.divīzija un 21.atsevišķā desantnieku
brigāde dienvidu nomalē.Tumsai iestājoties, 3,5 tūkstoši kaujinieku ar 50
lielgabaliem un tankiem atradās dzelzceļa stacijas rajonā pēkšņi uzbruka
81.pulkam un 131.brigādei, neuzmanīgi stāvot kolonnās. pa ielām.Ap pusnakti šo
vienību paliekas ar divu izdzīvojušo tanku atbalstu sāka atkāpties, taču tika
ielenktas un gandrīz pilnībā iznīcinātas.



Un tajā pašā laikā visā valstī pie Jaungada galdiem plīvoja šampanieša korķi, un
Alla Pugačova no TV ekrāna dziedāja: “Ei, tu esi tur augšā! No tevis vairs nav
pestīšanas..."

Ne 31. decembrī, ne 1. janvārī, ne arī turpmākajās dienās 81. pulks nepameta
pilsētu, palika frontes līnijā un turpināja piedalīties karadarbībā. Cīņas
Groznijā veica Igora Stankeviča vienība, kā arī kapteiņa Jarovitska 4.
motorizēto šauteņu rota, kas atradās slimnīcas kompleksā.
Pirmās divas dienas Groznijas centrā praktiski nebija citu organizētu spēku.
Bija vēl viena neliela grupa no ģenerāļa Rohlina štāba, tā palika netālu.



Bijušais Ziemeļaustrumu grupas komandieris ģenerālleitnants Ļevs Roklins
daiļrunīgi atcerējās mūsu karaspēka morāli šajās dienās: “Es izvirzīju
komandieriem par uzdevumu noturēt svarīgākos objektus, apsolīju tos pasniegt
apbalvojumiem un augstākiem amatiem. Atbildot uz to, brigādes komandiera
vietnieks atbild, ka ir gatavs atkāpties, bet nekomandēs. Un tad viņš uzraksta
ziņojumu. Es iesaku bataljona komandierim: "Nē..." "Nē," viņš atbild, "es arī
atsakos." Tas man bija vissmagākais trieciens."

Mironovs Andrejs Anatoljevičs, dzimis 1975. gadā, dzimis Opočkas pilsētā. krievu
valoda. Pirms armijas viņš strādāja sabiedrībā ar ierobežotu atbildību "1000
sīkumi" Opočkā par strādnieku. Armijā viņu 1993. gada 14. decembrī iesauca
Opočetskas Apvienotā rajona militārais komisariāts. Viņš piedalījās karadarbībā
Čečenijā, būdams vadu komandiera vietnieks militārajā vienībā 67636 129 MRR.
Lenss seržants. Miris 1995. gada 3. janvārī. Viņš tika apbedīts Opočkas pilsētā
Maslovskoje kapsētā. Uz kapa atrodas obelisks. ­



Visi, ar kuriem man izdevās satikties un parunāt par Andreju, neviļus paklupa
aiz vārda “bija”. Un viņa klasesbiedrene Olga Nikolajeva vienā frāzē spēja
izteikt visu Andreja radu, draugu un paziņu domas: "Tādiem cilvēkiem nevajadzētu
mirt!"

1992. gada 4. skolas absolventu fotogrāfijā uzmanību uzreiz piesaista Andrejs -
ļoti izskatīgs puisis. Viņš bija kluss un ļoti atturīgs, bet kaut kā piesaistīja
cilvēkus sev. Viņš zināja, kā iegūt draugus, un novērtēja patiesu draudzību.
Viņš labi zīmēja. Viņš prata gatavot un, negaidot svētkus, varēja iepriecināt no
darba pārnākušos vecākus ar gardiem cepumiem. Dabiski tīrs, veikls, vienmēr
gudrs, izpalīdzīgs, cieņpilns, dzīvespriecīgs - tā Andreju atcerējās skolotāji,
klasesbiedri un visi, kas viņu pazina.



Zēnu klasē bija mazāk nekā meiteņu, tāpēc meitenes uzskatīja par godu sēdēt pie
viena galda ar tādu puisi kā Andrejs Mironovs. 8. un 9. klasē šo godu saņēma
Olga Nikolajeva.

"Man tiešām paveicās," viņa saka. – Daudzi nebija vienaldzīgi pret Andreju. Es
nebiju viņā iemīlējusies, bet man viņš ļoti patika. Reizēm viņš bija vienkārši
pārsteidzošs ar savu precizitāti. Uzvalks un krekls bija lieliski izgludināti,
bet viņš, tāpat kā visi pārējie, nestaigāja līniju, turklāt bija arī nerātns.
Savā dzīvē viņš nekad nemetīs mācību grāmatu uz sava galda un neizmetīs piezīmju
grāmatiņu. Un mana māte vienmēr rādīja viņu man kā piemēru. No otras puses, viņš
ir sportists, ļoti labi lasa, un tas arī bija pievilcīgi. Un klasē mēs mēdzām
spēlēt tic-tac-toe
spēlēja. Lai gan viņš ir vienīgais viņa vecāku dēls, viņš ir viņa mātes
nebija dēls. Reiz uz manas dienasgrāmatas vāka Andrejs ar skuvekli izgrieza manu
vārdu. Man palika žēl vāka un nācās to izmest. Es saglabāju vēstules un ielīmēju
tos albumā. Klasesbiedri bieži salīdzināja Andreju ar aktieri A. Mironovu un,
iespējams, ne tikai vārda dēļ, bet tāpēc, ka viņam bija zināms
mākslinieciskums...



Valentīna Vasiļjevna Markova, Andreja klases audzinātāja:

Tu jūti šausmīgu netaisnību, kad tavi vakardienas skolēni aiziet mūžībā... Kā tu
atceries Andreju? Vienmēr savākts un ļoti veikls. Viņš ļoti cienīja savus
vecākus, īpaši māti. Attiecībā uz meitenēm viņš vienmēr bija topā. Es nepieļāvu
sev nekādas vulgaritātes. Viņam bija dabiski izlaist meiteni pa durvīm pirmo.
Viņš nebija līderis, taču izbaudīja savu klasesbiedru pelnīto cieņu. Vienmēr
bijis savs viedoklis. Reizēm atmiņā paliek sīkumi. Atceros, kā bērni 7. klasē
gatavoja izrādi Jaunajam gadam. Andrejs spēlēja Vodjanoju. Viņam izdevās
lieliski. Kā tas tagad ir manu acu priekšā...



Viktors Valentinovičs Aleksandrovs, Andreja treneris sporta skolā:

Runājot par sportu, Andrejs uzauga manu acu priekšā. Un kā cilvēku es viņu
diezgan labi iepazinu četru gadu laikā. Cienīga, atsaucīga, godīga. Viņš izcēlās
ar spēju strādāt patstāvīgi un apskaužamu neatlaidību. Viņš bija iesaistīts
vieglatlētikā treniņu grupā. Viņam bija trešā pieaugušo ranga. Tajos gados mēs
daudz ceļojām. Gadā notika vairāk nekā piecdesmit starti. Bija nepieciešams
apvienot mācības, mācības un sacensības. Tikai koncentrēšanās, izturība un
skaidra ikdienas rutīna ļāva sasniegt labus rezultātus. Nebija laika atpūsties.
No rīta treniņi sākās agri. Pēc skolas ir vēl divas stundas treniņš. Šādas
slodzes nostiprinājās ne tikai fiziski, bet arī garīgi.



Grupa bija ļoti spēcīga: vairākkārtēji reģionu čempioni, dažādu sacensību
uzvarētāji. Bija kāds, uz ko paskatīties un kam sekot. Andrejs vairākas reizes
kļuva arī par Padomju Savienības pilsētu reģionālo sacensību un spēļu sapulču
balvu ieguvēju. Es bieži salīdzinu mūsdienu zēnus ar tiem, un salīdzinājums,
ticiet man, nav par labu mūsdienu zēniem. Laiki mainās, cilvēki mainās, bet žēl,
ka naudas problēmu dēļ zūd tradīcijas, dzēš ideāli un vairs nav tā entuziasma,
kad tiešām ir "viens par visiem un visi par vienu"...

Zēni izaug un izvēlas savu dzīves ceļu. Un dažreiz šī izvēle ir ļoti grūta.
Tikai daži varēja iedomāties, ka Andrejs Mironovs stāsies pedagoģiskajā
institūtā un pat studēs fiziku un matemātiku. Pēc klases audzinātāja teiktā,
vidusskolā viņš deva priekšroku humanitārajām zinātnēm. Draugi pulcējās
visdažādākajās vietās: militārajās skolās, politehniskajos un pedagoģijas
institūtos... Andrejs, šķiet, bija apņēmies, bet drīz saprata, ka pedagoģija nav
viņa aicinājums. Atgriezās mājās, strādāja... Un tad armija...



Ko darīt mātei, kad viņa zaudē savu vienīgo dēlu? Kā tas ir precīzi teikts
Aleksandras Frolovas dzejoļos:

Kas mātei ir palicis no dēla?

Uz galda ir zēna portrets,

Lekcijas par fiziku, reishina,

Nopirku mopēdu pa lēto.

Svinīga kaklasaite, moderns krekls.

Kopš bērnības viņš bija puisis ar gaumi.

Jā, šī oficiālā papīra rinda.

Militārais komisārs to man iedeva.

Šķiet, ka tas ir teikts par Andreju. Taču pēdējās rindiņas neatbilst patiesībai,
jo vecāki nesaņēma dēla bēres. Ilgu un sāpīgu patiesības meklējumu rezultāts
bija īsa vienības komandiera vēstule, kas sastāvēja no situācijai atbilstošām
rutīnas frāzēm, detalizētāka politiskā darbinieka vēstule un paskaidrojošās
piezīmes no Andreja kolēģiem, kuri piedalījās identifikācijā. Ir izvirzītas
vairākas nāves versijas, un vecāki joprojām nezina, kam ticēt. Viņa bēdu
pārņemtajiem vecākiem no Andreja netika atnesta neviena personīga lieta.
Andrejam tika piešķirta medaļa "Par izcilību", kā zināms no iepriekš minētajiem
avotiem. A. Mironovs pēcnāves apbalvots ar Drosmes ordeni.



1994. gada novembris
Karaspēks atklāti pauž neapmierinātību ar Borisa Jeļcina politiku. No armijas
noliktavām tiek zagtas formas tērpi, pārtika, degviela un munīcija. Biežāki ir
uzbrukumi sargsargiem, lai sagrābtu ieročus. Daudzās vienībās un formējumos
virsnieki pārstāja doties dienestā, dodot priekšroku iztikai pelnīt no
uzņēmējiem. Bruņumašīnas palika nekustīgas, lidmašīnas pacēlās debesīs tikai
kaujas dežūras laikā.
Šādos apstākļos 45. gvardes motorizēto strēlnieku divīzijā, kas atradās Kamenkas
ciemā pie Sanktpēterburgas, uz 129. motorizēto strēlnieku pulka bāzes sāka sūtīt
vienības formējumu turpmākajam karam Čečenijā. . Cilvēkresursu nepietiek, vadu
un rotu saikne tiek papildināta no citām Ļeņingradas militārā apgabala daļām. Ar
grūtībām tiek savervēts tikai viens apmācīts pilna laika motorizēto strēlnieku
bataljons. Vajag snaiperus, ložmetējus, granātmetējus, šoferus, bet viņu nav.
Visbeidzot tika izveidots 129. motorizēto strēlnieku pulks ar atsevišķu tanku
bataljonu un tam pievienoto artilērijas bataljonu. Karā nosūtīšanai gatavās
vienības treniņu apskatu personīgi vada Ļeņingradas militārā apgabala
komandieris ģenerālpulkvedis S.P.Seļezņevs, pieredzējis un talantīgs militārais
vadītājs. Viņš labi zina, kas šos karavīrus un virsniekus sagaida, skaļus vārdus
nerunā, tikai jautā, vai viss saņemts pēc kara laika normām.Pēc divām dienām
pulks dodas uz Čečeniju. Kaujas koordinācijai vairs nav laika. Viņi pēc
apmācības devās uz Afganistānu, un pat Lielā Tēvijas kara laikā formētām
vienībām tika dots mēnesis, lai sagatavotos kaujai pirms nosūtīšanas uz frontes
līniju. Un te... vakar pavārs - šodien granātmetējs. Ir pavēle no augstākā
virspavēlnieka. Tas ir pretīgi...
Ļeņingradas militārā apgabala apgabala dziesmu un deju ansambļa KamAZ pēc
izglītības darba nodaļas pasūtījuma apceļo mazos uzņēmējus, vācot ziedojumus
paku vākšanai uz Kaukāzu.
1994. gada decembris
Štābā izveidota kaujas vadības centra operatīvā grupa Ļeņingradas militārā
apgabala vienībām, kas atrodas kaujas zonā Čečenijā. Grupas sastāvs
12 cilvēki, sadalīti trīs maiņās, katru dienu. Kaujas vadības centrs atrodas
blakus komandiera birojam. Dokumenti (izņemot kaujas operāciju darba karti) tiek
glabāti vienu dienu un tiek iznīcināti, nododot no vienas maiņas uz otru tūlīt
pēc ziņojuma pulkvedim ģenerālim S. P. Selezņevam.
Dudajeva armija, neizrādot būtisku pretestību, atkāpjas
uz Grozniju. Ļeņingradas militārā apgabala daļu komplekts tuvojas 1995. gada
Vecgada vakaram.
Tad daži izdzīvojušie 129. motorizēto strēlnieku pulka virsnieki pastāstīs, ka
pulks ātri iegāja čečenu aizsardzības līnijā Groznijas pievārtē. Ienaidnieks
neizrādīja pretestību un atkāpās uz pilsētu. Mūsējiem nebija sauszemes
novērotāju, lai sazinātos ar aviāciju, un piloti nepaspēja ziņot, ka 129.
kājnieku pulks sasniedza Čečenijas līniju pirms noteiktā laika... Rezultātā
aviācija kaujas uzdevumu veica daļēji pret savu karaspēku, kas, izturējuši gaisa
triecienu, atradās bruņotos kaujas formējumos, iegāja Groznijā. Mūsu
bruņutransportieri un tanki acumirklī uzliesmoja liesmās.
1995. gada janvāris
129. motorizēto strēlnieku pulks visu Vecgada vakaru pavadīja ielu kaujās.
Rītausmā komandieris (pulkvedis Borisovs) nolēma savākt atlikušos spēkus vienā
dūrē un apturēt ofensīvu. Ļeņingradas militārā apgabala Centrālais birojs 1.
janvārī drudžaini meklēja kontaktus ar Čečenijas apgabala daļām. Kartē bez
izmaiņām bija redzama situācija, kad pulks atradās pie Groznijas mūriem.
Viņš vairs nestāvēja — viņš rāpoja pa ielām, piegružot tās ar mirušo un
ievainoto līķiem. Sazināties ar pulku izdevās tikai nākamās dienas vidū.
Kapteinis atbildēja aizsmakušā balsī. Es iepazīstināju ar sevi un lūdzu ziņot
par situāciju. Atbildot uz to, atskanēja trīsstāvu lāsts, kapteinis sāka kliegt,
ka Afganistānā neko tādu nav redzējis... Pēkšņi viņu pārtraucu, sakot, ka nav
īstais laiks noskaidrot, kurš un kur karojis.
Pēc stundas pulka komandieris sazinājās un ziņoja, ka jau 24 stundas vāc dzīvus,
un 129. motorizēto strēlnieku pulks nav kaujas gatavībā, jo vadu rotas līmenī
trūkst komandpersonāla. un masveida karavīru nāve. Zaudējumi nogalināto un
ievainoto sasniedza vairāk nekā 50 procentus, ierindā palikušie ieņēma
aizsardzības pozīcijas un cīnās ielu kaujās.
Pēc komandiera ziņojuma Maskavai par ciestajiem zaudējumiem, ne vēlāk kā 7.
janvārī no turienes nāca pavēle papildināt pulku ar kara laika speciālistiem un
nogādāt viņus kaujā. Uz ģenerālpulkveža Selezņeva iebildumiem, ka rajonā nav
apmācītu speciālistu, Maskava atbildēja: atrodiet viņus. Un atkal sāka vervēt
pavārus un santehniķus, dienas laikā pārkvalificējot par ložmetējiem un
snaiperiem... Pieņēma darbā visus...
Epizodes
2005. gada janvāra beigās Ļeņingradas militārā apgabala komandiera vietnieks
izsauca vienu no štāba pulkvežiem. "Es nevaru dot pavēles," iesāka ģenerālis,
"tāpēc man kā brīvprātīgajam jādodas komandējumā uz Čečeniju... Vai arī jāatrod
kāds no citiem kolēģiem..." Bija četri kolēģi, visi tāds pats rangs. Visiem,
tāpat kā pašam pulkvedim, bija vai nu kara pieredze aiz muguras, vai arī
Černobiļas avārija likvidēja. Izņemot vienu virsnieku, kurš nekad nav ceļojis
tālāk par Pēterburgas nomalēm un spīdējis tikai štāba stāvā.
Izskatījās, ka viņš dodas uz Čečeniju. Bet “parketa” pulkvedis atteicās,
pieprasot, lai visi izlozē. Tas, kurš runāja ar ģenerāli, paņēma piecas papīra
lapas, uz vienas uzzīmēja krustiņu un ielika ausu aizbāžņos (cepures tajā laikā
tika atceltas). Katrs viņa kolēģis uzzīmēja savu likteni. Krusts nonāca pie
“parketa” puiša, kurš mainīja seju un lika visiem parādīt savu lapiņu: ja nu vēl
kaut kur tiks atrasta Čečenijas zīme... Pirms došanās pie komandiera vietnieka
ieteica palūgt “silta” pozīcija pēc atgriešanās no komandējuma.
“Parketnijs” aizlidoja uz Mozdoku un palika tur trīs mēnešus, nedodoties uz pašu
Čečeniju, un aicināja savus padotos ziņot viņam pat simts kilometru attālumā. Un
viņam viss izdevās brīnišķīgi. Un viņš saņēma ordeni par savu drosmi un ieņēma
vietnieka amatu vienā no militārajām skolām. Un, kad pienāca laiks atvadīties no
armijas, nepieciešamā lapa biogrāfijā ļāva varonim ieņemt augstu ierēdņa amatu.
Tiesa, nez kāpēc izvairās no bijušajiem kolēģiem...
***
Majors Jurijs Sauljaks nomira no mīnas. Šķiet, ka ar viņa ievērojamo kaujas
pieredzi jebkurš vads ir redzams no tālienes. Bet es to nepamanīju, biju ļoti
noguris - no kaujas uz kauju. Tikai viņi paņēma Grozniju... Un mīna nenorāva
majoram ne kāju, ne roku, ne plīsa vēderu - trāpīja viņam tieši galvā. Tāpēc,
atvedot viņa ķermeni bez galvas uz Rostovu, viņi identificēja majoru pēc
dokumentiem, kas bija viņa kabatā. Bet ar to nepietika, lai viņu nosūtītu mājās.
Sazinājāmies ar Sauljaka komandieri, sakot, ka jāielido viņa sievai: ja nu kāds
cits ar majora dokumentiem uzkāptu uz mīnas...
Draugi izlēma savādāk. Sauljaka radinieki tika rūpīgi iztaujāti par to, vai uz
viņa ķermeņa nav bijusi rēta vai tetovējums. Izrādījās, ka majoram apendicīts
tika izgriezts ilgi pirms viņa nosūtīšanas uz Čečeniju. "Nāc," viņi atbildēja pa
tālruni no Rostovas, "pat ja ne sieva, bet kāds, kurš labi pazina mirušo,
ielidos identificēšanai, tad mēs apstrādāsim kravu-200." Vienam no virsniekiem
bija jādodas no Pēterburgas, lai dokumentētu rētu no apendicīta... Tikai pēc tam
majors Sauljaks atgriezās dzimtenē slēgtā cinkā. Bet es būtu varējis pavadīt,
kas zina, cik ilgi morgā...
***
1995. gada janvārī skolotājs no Omskas tanku skolas piezvanīja CBU. Tas notika
dažas dienas pēc Jaungada uzbrukuma Groznijai. Tā viņi saka, un tā. Mans dēls,
tankists, dienē Čečenijā... Un štābā pretī dēla uzvārdam rakstīts “Pazudis
darbībā”... Dežurējošais virsnieks tālajā Omskā atbildēja, ka nav precīzu ziņu
par likteni. no tankkuģa. Mēs zinām tikai to, ka viņš nepameta kauju. Varbūt
ievainotais kaut kur guļ. Vai arī viņš dodas pie saviem cilvēkiem. Ja vien viņš
netiktu notverts...
Un pēc pusotras nedēļas zvans atkal atskanēja galvenajā mītnē. "Paldies,"
skolotāja no Omskas sacīja tam pašam virsniekam, "es atradu savu dēlu. Tev viņš
tur būs jānogādā, viņš ir miris...
Pēc pirmās sarunas skolotāja ģimenes iemeslu dēļ paņēma atvaļinājumu un devās uz
Grozniju. Ielas kauju laikā viņam izdevās nokļūt pie dēla biedriem, kuri ziņoja,
ka tankkuģis nodedzis kopā ar tanku. Bet mans tēvs rāpoja uz to tanku. Mājā, kas
atradās netālu, kāda sirma čečeniete stāstīja, ka izvilkusi apdegušu puisi un
apglabājusi viņu savā dārzā... Tanknieka tēvs viņu izraka un kopā ar viņu devās
mājās uz Omsku, burtiski vilkdams uz sevi. Tur viņš otro reizi nolaida dēlu
zemē. Un darbinieku ziņojumi palika “Pazuduši darbībā”.
***
Otrajā dienā pēc Groznijas uzbrukuma, 1995. gada 2. janvārī, Ļeņingradas
militārā apgabala komandieris saņēma aizsardzības ministra pavēli: kopā ar
Kamenkā dislocētās divīzijas komandieri personīgi ierasties pie katras virsnieka
ģimenes. un ordeņa virsnieku, kurš tikko bija miris, un uzdāvini bērniem
Jaungada dāvanu - mandarīnus un saldumus aizsardzības departamenta vārdā...
Ģenerālpulkvedis Sergejs Seļezņevs, kurš bija Afganistānas 40.armijas komandiera
vietnieks, nodrebēja par šādu zaimošanu. Viņš iztēlojās, kā staigās pa Kamenku,
pilnīgi sēru tērpies, un dalīs mandarīnus “par mirušo tēti”... Un pirmo reizi
ģenerālis neizpildīja pavēli. Un desmitiem apsveikumu paciņu vietā viņš pavēlēja
ciematā sarīkot piemiņas ceremoniju. Ar visu nepieciešamo pagodinājumu.
Drīz vien no ministrijas uz Sanktpēterburgu tika nosūtīta komisija, kas
apstiprināja ne tikai pavēles nepildīšanu, bet arī naudas ļaunprātīgas
izmantošanas faktu Ļeņingradas militārā apgabala štābā, kur mandarīnus nomainīja
ar atvadām. ceremonija kritušajiem virsniekiem un ordeņa virsniekiem.
Viņiem nebija laika uzlikt sodus ģenerālpulkvedim Sergejam Seļezņevam, 1996.
gada decembrī viņš un viņa sieva gāja bojā aviokatastrofā.
***
Mēnesi pēc pirmās Čečenijas kampaņas sākuma Sanktpēterburgas žurnālisti
uzzināja, ka Ļeņingradas militārā apgabala štābā izveidots kaujas vadības
centrs, kurā ātri tika applūst visa informācija par karadarbības gaitu. Un
attiecīgi par zaudējumiem, ko cieš armija. Pēc sarežģītiem saskaņojumiem preses
pārstāvji tika ielaisti birojā, kur žurnālistiem tika parādīts mirušo un
ievainoto militārpersonu saraksts. Uz vienas papīra lapas.
"Vai tiešām mūsu zaudējumi ir tik mazi?" – korespondenti šaubījās.
"Tātad mēs cīnāmies labi," pamācoši atbildēja vecākie virsnieki.
Un žurnālistiem nebija ne jausmas, ka štābā periodiski sastādīja šādus ziņojumus
un pēc tam iznīcina. Iepriekšējie dati netika ņemti vērā un nav apkopoti, lai
nesētu paniku.
Šādiem sarakstiem netika piešķirta slepenības klasifikācija. Ziņojums par
patieso lietu stāvokli katru dienu tika nosūtīts uz Maskavu, kur tika veikti
galīgie aprēķini. Tiem virsniekiem, kuriem bija atļauts zināt par bojāgājušajiem
un ievainotajiem, tika dots goda vārds par neizpaušanu, bez jebkādām
instrukcijām un pavēlēm. Mūsu versijas par Ņevu redaktoru rīcībā bija brīnumainā
kārtā saglabāts 1995. gada 30. janvāra saraksts.



No kaujas apraksta: “Pulksten 20:45 korpusa kaujas vadības centrs saņēma
informāciju par Austrumu grupas darbībām:<...>uzbrauca no dzelzsbetona blokiem
veidotām drupām un, sastopoties ar spēcīgu ienaidnieka pretestību, pārcēlās uz
perimetra aizsardzību kinoteātra Rodina [Krievija] teritorijā. Inženiertehniskās
iekārtas gruvešu novākšanai nekad neieradās. Kaut kur apmaldījās arī IeM
struktūrvienības, kurām bija jānodrošina kontrolpunktu ierīkošana grupas
aizmugurē. Un 104. gaisa desanta divīzijas vienības, kurām bija jāatbalsta 129.
pulka ofensīva, ja tās darbības bija veiksmīgas, palika tajā pašā rajonā. 129.
pulkā bija 15 nogalinātie un 55 ievainotie. Dega 18 tehnikas vienības."2



No kaujas apraksta: "Aizsardzības kauja ilga līdz 2-3 stundām [līdz plkst.
22:00-23:00]. No kaimiņu ēkas RPG šāviens no kaujiniekiem trāpīja 1.tanka tanka
transmisijā. uzņēmums RSA (regulējams sprauslu aparāts), tvertne nav "3

Saskaņā ar oficiālajiem datiem (varbūt runa ir par Hankalu): "Kauju laikā
Groznijas pilsētas pievārtē ievainotus krievu vīriešus un sievietes savāca 129.
motorizēto strēlnieku pulka personāls. Pēc viņu teiktā, viņi līdz. ar citiem
civiliedzīvotājiem, tika piespiedu kārtā noapaļoti, lai tos izmantotu kā cilvēku
vairogu. Viņus nostādīja čečenu kaujinieku priekšā un pavēlēja skriet uz
Krievijas karaspēka pozīcijām. Kaujinieki gāja aiz viņiem. Tie, kas atteicās
paklausīt tika nošauti mīkstos audus, lai varētu lēnām, bet virzīties uz
priekšu. Kas nevarēja staigāt - tos nošāva. Tajos gadījumos, kad bija jātur
līnija, kaujinieki pārrāva civiliedzīvotāju kāju cīpslas, lai cilvēki varētu
nekustēties. Ievainotie tika nosūtīti uz slimnīcu."4



Uz skatuves

Vienas no 98. gaisa desanta divīzijas (jeb 45. OrpSpN gaisa desanta spēku)
izlūkošanas vienībām vecākais leitnants: “Pa priekšu [pie kinoteātra Rossija],
pa labi no simts metriem, bija čečenu kaste - kā ķieģeļu māja. [transformatoru
kabīne?],no kurienes nepārtraukti dega liela kalibra ložmetēja .Galvas pacelt
nebija iespējams.Mūsu kolonna ienāca haotiski.Tāpēc pat mūsu fermā bija
ārkārtīgi grūti uzreiz atrast neizmantotu granātu palaišanas iekārta vai liesmas
metējs. Uzdevu šo uzdevumu. Viņi to atrada. Un periodiski viņi šāva no
granātmetējiem uz šo čečenu kasti. Paņem ceļgalu vai tēmē guļus bija ļoti
bīstami. Galu galā uguns nāca uz mums ne tikai no kastes , bet arī no tiem
izdegušajiem bruņutransportieriem un kājnieku kaujas mašīnām.Mums tika liegta
iespēja vadīt mērķētu uguni.Nācās izrāpties no aizsega, rāpot uz maziem
pakalniņiem, lai, aizmukt aiz tiem, vismaz kaut kā : guļus vai šaujot no sāniem,
iznīcināt čečenu ložmetēju, kas bija iedūries kārbā, pareizāk sakot, zemnīcā -
ļoti, ļoti mazā, kurā bija ārkārtīgi grūti iekļūt."5



Vienas no 98. Gaisa desanta divīzijas (jeb 45. OrpSpN Gaisa desanta spēku)
izlūkošanas vienībām virsleitnants: “Mans izlūkošanas seržants uzrāpās augšā.
Viņš man lūdza atļauju izšaut granātmetēju, nokrita uz ceļiem zem desanta uguns.
Čečeni granātmetēju tēmēja uz mērķi un, izskatīgi, trāpīja pa kasti tieši
ambrazūrā." Viņš to nojauca kā kāršu namiņu. Toreiz no čečenu pozīcijām, no
izdegušajiem bruņutransportieriem un kājniekiem. kaujas mašīnas, mums pretī nāca
apmēram divdesmit līdz divdesmit pieci kaujinieki maskēšanās baltos mēteļos.
Viņi, tāpat kā vācieši, uzbruka psihiskajam uzbrukumam. Viņi atradās apmēram
piecdesmit metru attālumā no mums. Viņi gāja dauzās. Kad tablešu kaste tika
iznīcināta , viņi nokļuva klajā laukā bez seguma.Ugunsgrēku koncentrējām tikai
uz viņiem.Astoņdesmit procenti uz priekšu virzītajiem čečeniem tika
iznīcināti.Tie kam bija laiks...Spilgti,sarkani zibšņi,saplēsti
halāti,kliedzieni,kliedzieni... .
Tumsa iestājās. Jaungada dienā, kad viņi par to atcerējās, pie mums rāpoja tanku
komandas un atnesa alkoholu. Izlijis. Viņi stāsta. Čečeni ar viņiem sazinājās,
izmantojot sakarus. Uz sava tanka viļņa viņi teica: "Nu, Ivan, nosviniet Jauno
gadu desmit minūtes. Un tad atkal..." Desmit minūtēs līdz divpadsmitiem 1994.
gada 31. decembrī līdz piecām minūtēm 1995. gada 1. janvārī bija atelpa. Viņi
izsita nedaudz alkohola. Pēc tam sākās masīvs mīnmetēju uzbrukums. Jūs varat
paslēpties no cita veida ieročiem. No krītošām mīnām - nē. Atlika tikai
uzticēties liktenim.
Apšaude ilga divas stundas [līdz pulksten 02:00]. Pilnīgi demoralizēti, mēs
joprojām turējām savas pozīcijas. Čečeni nevarēja mums tikt cauri, pat apbēra
mūs ar mīnām. Mēs atvedām visu aprīkojumu tiešai ugunij. Un viņa šāva virzienos,
bez mērķiem. Divas stundas tādas konfrontācijas! Mīnmetēji pārstāja šaut. Bija
apšaudes. Acīmredzot notika čečenu spēku un līdzekļu pārgrupēšana. Mūsu un
čečenu snaiperi sāka strādāt. Tātad līdz rītam."6



Aviācijas darbības

No kaujas apraksta: “1995. gada 1. janvāra rītā Vostok grupa plānoja veikt
izlūkošanu un turpināt kaujas uzdevumu, lai sasniegtu Minutkas laukuma apgabalu,
bet pulksten 8:20 - 8:30 ZSU- 23-4M Shilka RPK pamanīja lidmašīnu pāri
(domājams, Su-24), kas lidoja mazā augstumā. Drauga vai ienaidnieka
identifikācijas sistēmas pratinātājs uz ZSU-25-4M identificēja divas lidmašīnas
kā draudzīgas. Tika nolemts ne. atklātu uguni uz gaisa mērķiem. Cilvēki uz zemes
dzirdēja strūklu skaņas, dzinēji debesīs un pašas lidmašīnas nebija redzamas
mākoņainā laika un zemo, nepārtrauktu mākoņu dēļ."7



1. janvārī “plkst. 8:30 aizsardzības ministrs (pēc citiem avotiem - ģenerālis
Kvašņins) pavēlēja šīs grupas komandierim ģenerālim Nikolajam Staskovam
atkāpties uz sākotnējo zonu. Un četrdesmit piecas minūtes vēlāk [apmēram 09.
:15] šīs grupas vienības uzbruka federālā aviācija. Divas Su-25 uzbrukuma
lidmašīnas izšāva visu savu nevadāmo raķešu krājumu brīdī, kad karavīri ieņēma
vietas automašīnās. Aptuveni piecdesmit cilvēki tika nogalināti un ievainoti.
Lielākā daļa bija virsnieki. 129. pulka, kurš uzraudzīja personāla iekāpšanu
transportlīdzekļos.<...>Uzlidojuma laikā uz Austrumu grupu tika nogalināts arī
grupas izlūkdienesta vadītājs pulkvedis Vladimirs Seļivanovs.



1. rv 129. motorizēto strēlnieku pulka seržants Sergejs Valerijevičs
Tolkoņņikovs stāstā “Jaunais gads” raksturo šāvienu: “Negaidīti (stulbs vārds,
vienmēr negaidīti, pat ja gaidi) atskan vairāki sprādzieni. pēc kārtas tāda
spēka sprādzieni, ka bruņutransportiera vairākas tonnas smagais koloss atlec kā
bumba.” 9

No kaujas apraksta: “Pēc lidmašīnu izlidošanas pa zonas perimetru, kur atradās
pulks un tanku bataljons, sāka sprāgt sadrumstalotības bumbas (domājams, tika
izmantoti konteineri ar mazu kravu vai vienreizējās lietošanas bumbu kopas).
Pēc 1.tanku rotas komandiera kapteiņa S.Kačkovska atmiņām, personāls steidzās
slēpties zem tankiem un bruņutransportieriem. 133. gvardes atsevišķo tanku
bataljona komandieris pulkvežleitnants I. Turčeņuks, bataljona štāba priekšnieks
kapteinis S. Kurnosenko, 2. tanku rotas komandieris leitnants S. Kisels un 129.
gvardes štāba priekšnieka vietnieks. Motorizētais strēlnieku pulks, majors A.
[Aleksandrs Viktorovičs10] Semerenko stāvēja pretī kinoteātram "Krievija", kad
viņiem blakus sprāga bumbas. Bumbas bija piepildītas ar sadrumstalotības
nāvējošiem elementiem, kas atgādināja 5-7 mm stiepli, sagrieztus piecus līdz
septiņus mm garos segmentos. Pulkvežleitnantam I.Turčeņukam viens lauskas
trāpīja pret PM pistoles rokturi tanka kombinezona krūšu kabatā pretī sirdij, to
apgriežot, iekļuva krūtīs gar ribu, otrais šķembas atsitās pret apakšstilbu.
Kapteinim S. Kurnosenko lauzti abi gurni (miris no asins zuduma pulka pirmās
palīdzības punktā). Leitnants S. Kisels dabūja divus lauskas galvas ādā, bet vēl
viens lauskas trāpīja pistolei viņa krūšu kabatā un palika makā blakus kabatā.
129. gvardes motorizēto strēlnieku pulka štāba priekšnieka vietnieks majors
Semerenko guva caururbjošu brūci galvā un nomira uz vietas. Tur šī reida
rezultātā 1.tanku rotas tanku grupas komandieris leitnants D.Gorjunovs guva
šrapneļa brūci galvā un tika nogalināts. Kopumā tajā brīdī gāja bojā aptuveni
25-50 cilvēki un daudzi tika ievainoti. Pēc reida visi borta transportlīdzekļi
un bruņutransportieri tika piekrauti ar mirušajiem un ievainotajiem."11



Grupas Vostok komandieris ģenerālmajors Nikolajs Viktorovičs Staskovs: "Smagos
mākoņu apstākļos redzamība bija tikai 50-70 metri - viņi bombardēja nenovērotus
mērķus, tostarp mūsu grupu. Karā, protams, notiek viss, bet, kad viņi mirst no
saviem pašu..."12

Pēc Gaisa spēku komandiera ģenerālpulkveža Anatolija Sergejeviča Kuļikova
teiktā, “aviācija iznīcināja piecu 104. gaisa desanta divīzijas
transportlīdzekļu avangardu”.13 Diemžēl citu ziņu par to nav.



Izbraucot no pilsētas

No kaujas apraksta: “Apmēram pulksten 9 tika saņemts 129. gvardes motorizēto
strēlnieku pulka komandiera pavēle - ņemot vērā otrā masveida uzlidojuma
draudus, steidzami atstāt Grozniju uz Hankalas lidlauku.
Izeja no pilsētas bija haotiska un vairāk atgādināja bēgšanu. Pēdējā devās segt
atkāpšanos 3. tanku rota ar 1. motorizēto strēlnieku bataljona 3. motorizēto
strēlnieku rotu. Izbraucot no pilsētas, kolonnas apšaudīja ar RPG un kājnieku
ieročiem. Tanki vilka bojātus BTR-70."14



Uzbrukuma dalībnieks Andrejs: "Aviācija mūs pārsteidza, tas ir, bija panika,
īpaši kājnieku vidū bija liela panika. Tikai specvienības paņēma savus mirušos
un ievainotos... viņi paņēma tikai izlūkus. Viņi paņēma viņu mirušie un
ievainotie, kājnieki pameta jūsu puišus<...>Kad izbraucām ar 126. pulka tanku
ekipāžām, uz ceļa es vienkārši nolecu un savācu bojāgājušos - karavīrus,
virsniekus ar salauztu galvu. Karavīrs ar tik izbiedētām acīm sēž taisni kā no
filmas "Dzelzs straume": "Kur ir mana kompānija?" Viņi nezina, kas, kur, kur.
Spersim viņu uz tanku... nāc, piekravām vienu, otru, braucām tālāk - viņi tur
joprojām guļ! Joprojām ielādēts. Tie. Tas nebija tanks, bet kaut kāds līķu
transportētājs. Ir bruņutransportieris, ir arī vesela komanda, viņi nezina, ko
darīt. BTR-70 riteņi ir pārdurti. Viņi viņu pieķēra. Tad devāmies – vēl viens
tāda paša tipa bruņutransportieris. Arī nogalināti, ievainoti, arī viņi atkal
bija āķos. Tie. izrādījās... Tanks T-80 ir spēcīga lieta - kā lokomotīve vilka
divus bruņutransportierus, 15 gāja bojā un 30 ievainoja. Viens tanks vilkās."15



No kaujas apraksta: “3. tanku rotas komandiera vietnieku bruņojuma jautājumos
leitnantu P. Laptjevu, kurš atradās uz tanka bruņām, snaiperis uz tilta pāri
dzelzceļa sliedēm nāvīgi ievainoja galvā. T-80BV (borta numurs 542) apstājās
kolonnas kustības laikā, dzinēju nevarēja iedarbināt, ekipāža, guvusi traumas,
atstāja automašīnu (tanku sagūstīja kaujinieki, par tālāko likteni informācijas
nebija. 561. tanka komandieris seržants Vereščagins, izbraucot no Groznijas,
1995. gada 1. janvāra rītā, neskatoties uz stipro uguni, atgriezās un, to
piekabinot, aizvilka uz Hankalu 1. tanka apstājusies tanku. uzņēmums, kuram bija
beigusies degviela (tāfele Nr.520 vai Nr.521)."16



Vienas no 98. Gaisa desanta divīzijas (jeb 45. OrpSpN Gaisa desanta spēku)
izlūkošanas vienībām virsleitnants: "Izbraucām no Groznijas atkal kolonnā. Gājām
kā čūska. Nezinu, kur, kāda komanda bija. Neviens neuzstādīja misiju.Mēs
vienkārši riņķojām ap Grozniju.Sitām - tur,tur.Un viņi šāva uz mums.Kolonna
darbojās it kā atsevišķos uzplaiksnījumos.Kolonna varēja šaut uz kādu vieglo
auto, kas brauca trīssimt metrus no mums.Neviens , starp citu, varēja
ietriekties šajā mašīnā - cilvēki bija tik pārpūlēti.
Un tā kolonna sāka salocīt un aiziet. Kājnieki iznāca grumbuļaini, haotiski.
Šajā dienā mēs, desantnieki, nesaņēmām nekādu misiju. Bet es sapratu, ka
motorizētos strēlniekus neviens cits kā mēs neapsegs. Visi pārējie vienkārši
nespēja. Daži no maniem cilvēkiem lādējās, otrs šaudīja virzienos, lai segtu
atkāpšanos. Mēs bijām pēdējie, kas aizgāja.
Kad izgājām no pilsētas un atkal šķērsojām šo sasodīto tiltu, kolonna apstājās.
Mans ložmetējs iestrēga dēļ netīrumiem, kas bija sakrājušies žurnālos ar
patronām. Un tad balss: "Ņem manu." Es nolaidu acis bruņumašīnas atvērtajā lūkā
— tur gulēja smagi ievainots virsnieks, mans draugs. Viņš iedeva man ložmetēju,
cik vien spēja. Es to paņēmu un nolaidu savējo lūkas iekšpusē. Sākās kārtējā
mūsu vienību apšaude no vairākiem virzieniem. Mēs sēdējām piespiesti bruņām,
šaudījām atpakaļ, cik vien labi varējām...
Asiņojošais praporščiks piepildīja tukšos žurnālus ar patronām un pasniedza tās
man. Es devu pavēles un nošāvu. Praporščiks palika dienestā. Viņš kļuva balts no
lielā asins zuduma, bet viņš joprojām lādēja žurnālus un turpināja čukstēt: “Mēs
tiksim ārā, mēs tik un tā tiksim ārā”... Tajā brīdī es ļoti negribēju mirt.
Likās, ka vēl daži simti metru, un mēs izbēgsim no šī ugunīgā katla, bet kolonna
stāvēja kā garš, liels mērķis, kuru gabalos saplēsa čečenu ieroču lodes un
šāviņi."17



Hankalā

No kaujas apraksta: “Pirmie divi bruņutransportieri (BTR-60) ieradās Hankalas
lidlaukā pulksten 11:30 (vienā no tiem atradās ievainotais pulkvežleitnants I.
Turčeņuks), pēc tam 1. un 2. tanku rota. no 133.gvardes atsevišķo tanku
bataljona un vienības 129 1.gvardes motorizēto strēlnieku
pulka.Bruņutransportieri un transportlīdzekļi bija piemētāti ar ievainotajiem.Ap
12:30 iznāca noslēguma kolonna.Uz viena bruņutransportiera-70 bruņām, ar
saplīsuši riteņi, vilkts ar 1. tanku rotas tanku T-80, viņš bija bezsamaņā, bet
vēl dzīvs ievainots kapteinis S. Kurnosenko.Ar BMP-1KSh nekavējoties tika
nogādāts pulka pirmās palīdzības punktā, bet viņš nomira, neatgūstot. apziņa, no
sāpju šoka un asins zuduma."18



Pēc kāda Groznijas iedzīvotāja no ielas teiktā. Tuhačevskis, ievainotie un
nogalinātie atradās “visā Tuhačevska ielas garumā, un īpaši daudz pie veikala
Jubiļeņij, pie tolaik izpostītā kinoteātra Rossija, un visvairāk laukā, kur
atradās valsts tehnikums, pētniecības institūts un tramvaju parks. atradās.”19

Vienas no 98. Gaisa desanta divīzijas (jeb 45. OrpSpN Gaisa desanta spēku)
izlūkošanas vienībām virsleitnants: "Mēs izbraucām 1. janvārī. Bija kaut kāda
haotiska izmisušo cilvēku pulcēšanās. Nebija tādas lietas, lai visi pulcētos
pulcēšanās vieta.Gājām,klejojām.Viņi izvirzīja uzdevumu.Sāka savākt
ievainotos.Ātri iekārtoja lauka slimnīcu.
Manu acu priekšā no ielenkuma izlauzās kaut kāds bruņutransportieris. Viņš
vienkārši izlauzās un metās pretim mūsu kolonnai. Atzīmēts. Bez nekā. Mūsu tanku
komandas viņu nošāva precīzā attālumā. Apmēram simts, simts piecdesmit metru
attālumā. Mūsējie nošāva savējos. Atsevišķi. Trīs tanki iznīcināja
bruņutransportieri.
Līķu un ievainoto bija tik daudz, ka ārstiem dislocētajā lauka slimnīcā [MOSN
Nr. 660] orgānu saglabāšanas darbībām nebija ne spēka, ne laika!”20



No kaujas apraksta: "Pieprasījums par ievainoto ārkārtas izvešanu ar helikopteru
tika noraidīts. Netālu no pulka medicīnas posteņa Tolstoja-Jurtā steigšus tika
izveidota kolonna ar bojāgājušajiem un ievainotajiem, kur 660. MOSN (speciālā
medicīniskā medicīniskā) atdalījums) tika izvērsta.Biegušie tika iekrauti uz
nestuvēm automašīnu korpusos trīs vai četru rindu krāvumos.Pēc kolonnas
aiziešanas pulkā nestuvju vairs nebija.
Pēc izbraukšanas no pilsētas vienības veica personāla pārbaudes, tanku ekipāžu
papildināšanu ar bojāto transportlīdzekļu ekipāžām, degvielas uzpildīšanu,
barošanas bloku iekraušanu, mīnu uzspridzināto cisternu evakuāciju un
restaurāciju (2. rotas transportlīdzeklis tika atjaunots un pārcelts uz 1. tanku
rotu)." 21



No kaujas apraksta: “1995. gada 2. janvārī 133. gvardes atsevišķā tanku
bataljona 3. tanku rota no rīta pārcēlās uz lidlauka rajonu Hankalā, lai
pavadītu desantnieku vienību uz Grozniju, lai savāktu ievainoti un nogalināti
Groznijas priekšpilsētā tika veikta izlūkošana, divi cilvēki tika ievainoti
Personas, kas 1. janvārī bija pakritušas aiz kolonnām, turpināja sasniegt
vienību atrašanās vietu. Viņi teica, ka kaujinieki piebeidz ievainotos. ; viens
desantnieks stāstīja, ka redzējis sievieti kamuflāžā, kas finišēja ievainotos.
Pilsētā skaidri dzirdama kaujas kanonāde ziemeļu virzienā "22



Zaudējumi

No kaujas apraksta: “Kauju dienā pilsētā 133.gvardes atsevišķais tanku bataljons
neatgriezeniski zaudēja 3 T-80BB (1.tanku rota - valde Nr.515, 516, 3.tanku
rotas valde -Nr.551) ”.23

No kaujas apraksta: “133. gvardes atsevišķo tanku bataljona zaudējumi Jaungada
uzbrukumā Groznijai sastādīja: pieci tanki neatgriezeniski (1995. gada 1.
janvārī no 2. tanku rotas tika zaudētas puses Nr. 541 un 542). , pārējo trīs
transportlīdzekļu numuri un īpašumtiesības nav zināmi), pieci bojāgājušie
(tostarp četri virsnieki), 14 ievainotie (tostarp pieci virsnieki un trīs
militārpersonas).
129. gvardes motorizēto strēlnieku pulka zaudējumi bija aptuveni 25-35
nogalināti cilvēki un 50 ievainoti.



128 cilvēki tika uzņemti MOSN Nr. 660 no 129 mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.25

No kaujas apraksta: “Kaujās no 31. decembra līdz 1. janvārim Vostok grupa
zaudēja ap 200 cilvēku un pusi no pieejamās bruņutehnikas 133. gvardes atsevišķo
tanku bataljona komplektācijas līmenis uz 1995. gada 3. janvāri bija 85% (t.sk.
76% virsnieku), apkalpojamie tanki 43%, līdzīgs rezultāts bija 129. gvardes
motorizēto strēlnieku pulkā. Vienības tika atzītas par ierobežotu kaujas
gatavību."26





+ + + + + + + + + + + + + + + + +

1 Belogruds V. Tanki kaujās par Grozniju. 1. daļa // Priekšējās līnijas
ilustrācija. 2007. Nr.9. 37. lpp.
2 Antipovs A. Ļevs Roklins. Ģenerāļa dzīve un nāve. M., 1998. 147. lpp.
3 Belogruds V. Tanki kaujās par Grozniju. 1. daļa // Priekšējās līnijas
ilustrācija. 2007. Nr.9. 37. lpp.
4 Kriminālais režīms. Čečenija, 1991-95 M., 1995. 72. lpp.
5 Noskovs V. Virsnieka grēksūdze // Stāsti par Čečenijas karu. M., 2004.
149.-150.lpp. (http://www.sibogni.ru/archive/9/150/)
6 Noskovs V. Virsnieka grēksūdze // Stāsti par Čečenijas karu. M., 2004.
151.-152.lpp. (http://www.sibogni.ru/archive/9/150/)
7 Belogruds V. Tanki kaujās par Grozniju. 1. daļa // Priekšējās līnijas
ilustrācija. 2007. Nr.9. 45.-46.lpp.
8 Antipovs A. Ļevs Roklins. Ģenerāļa dzīve un nāve. M., 1998. 151.-152.lpp.
9 Tolkoņņikovs S. Jaunais gads.
(http://artofwar.ru/t/tolkonnikow_s_w/text_0080-3.shtml)
10 Tīmekļa vietne "Valsts varoņi". Semerenko Aleksandrs Viktorovičs.
(http://www.warheroes.ru/hero/hero.asp?Hero_id=8360)
11 Belogruds V. Tanki kaujās par Grozniju. 1. daļa // Priekšējās līnijas
ilustrācija. 2007. Nr.9. 46.-47.lpp.
12 Staskovs N. Notika maldināšana // Laikraksts. 2004. 13. decembris.
(http://www.gzt.ru/world/2004/12/13/112333.html)
13 Kuļikovs A. Smagās zvaigznes. M., 2002. P. 275.
(http://1993.sovnarkom.ru/KNIGI/KULIKOV/KASK-7.htm)
14 Belogruds V. Tanki kaujās par Grozniju. 1. daļa // Priekšējās līnijas
ilustrācija. 2007. Nr.9. 47. lpp.
15 Kara otrā pusē. 3. sērija.
16 Belogruds V. Tanki kaujās par Grozniju. 1. daļa // Priekšējās līnijas
ilustrācija. 2007. Nr.9. 47.-48.lpp.
17 Noskovs V. Virsnieka grēksūdze // Stāsti par Čečenijas karu. M., 2004.
152.-154.lpp. (http://www.sibogni.ru/archive/9/150/)
18 Belogruds V. Tanki kaujās par Grozniju. 1. daļa // Priekšējās līnijas
ilustrācija. 2007. Nr.9. 48. lpp.
19 Kondratiev Yu. Vēstule no manas mātes // Vietne Yu.M. Kondratjeva.
(http://conrad2001.narod.ru/russian/moms_letter.htm)
20 Noskovs V. Virsnieka grēksūdze // Stāsti par Čečenijas karu. M., 2004.
152.-154.lpp. (http://www.sibogni.ru/archive/9/150/)
21 Belogruds V. Tanki kaujās par Grozniju. 1. daļa // Priekšējās līnijas
ilustrācija. 2007. Nr.9. 48. lpp.
22 Belogruds V. Tanki kaujās par Grozniju. 1. daļa // Priekšējās līnijas
ilustrācija. 2007. Nr.9. 48. lpp.
23 Belogruds V. Tanki kaujās par Grozniju. 1. daļa // Priekšējās līnijas
ilustrācija. 2007. Nr.9. 37. lpp.
24 Belogruds V. Tanki kaujās par Grozniju. 1. daļa // Priekšējās līnijas
ilustrācija. 2007. Nr.9. 48. lpp.
25 Safonovs D. Militārā pasaka // Lenizdat.ru. 2005. 28. novembris.
(http://www.lenizdat.ru/cgi-bin/redir?l=ru&b=1&i=1035741)
26 Belogruds V. Tanki kaujās par Grozniju. 1. daļa // Priekšējās līnijas
ilustrācija. 2007. Nr.9. 50. lpp.



Saistītie materiāli:
 * Perikla padome Amatpersonu ievēlēšana
 * Izcili rūpnieciskās revolūcijas izgudrojumi
 * Saules dievs Januss. Janvāris - Janus. Džeisons un zelta vilna
 * Stratēģiskās analīzes metodes
 * Peak Group of Companies viceprezidents
 * Swot analīzes veikšanas metodika Swot analīzes mērķis un uzdevumi
 * Pasaules krīžu vēsture – lielākās 20. gadsimta finanšu krīzes




 * Tiešraides žurnāls
 * Facebook
 * Twitter



Abonējiet iknedēļas biļetenu aurumrp.ru
Abonēt

Populārs

Pasaules krīžu vēsture – lielākās 20. gadsimta finanšu krīzes

Korporatīvā korupcija – trieciens pasaules ekonomikai?

Uzsvaru piemēru atdalīšanas pabeigšanas intonācija

Labākie citāti par to, kā īstenot savus sapņus

Maksims Krongauzs - izcila mūsdienu valodniecības personība


Populārs
 * 2023-08-27 00:16:52 Retro mirklis: kā karaliene Elizabete II reaģēja uz ziņām
   par princeses Diānas nāvi
 * 2023-08-27 00:16:52 Trumpanomika: vai Donalds Tramps kļūs par jauno Reiganu?
 * 2023-08-26 00:16:17 Bungu nodarbības Bungu skola
 * 2023-08-26 00:16:17 Biogrāfija, sporta karjera, personīgā dzīve
 * 2023-08-26 00:16:17 Kā iemācīties spēlēt bungas?
 * 

tagad lasa
Rhinolalia

Redoksreakciju piemēri ar šķīdumu

Rhinolalia

Uzdevumi sadaļai redoksreakcijas Tēma: Redoksreakcijas

Iesācējiem

Perikla padome Amatpersonu ievēlēšana


Jaunākie materiāli
Materiāls nodarbībām

Izcili rūpnieciskās revolūcijas izgudrojumi

Pieredzes apmaiņa

Saules dievs Januss. Janvāris - Janus. Džeisons un zelta vilna

Plānošana

Stratēģiskās analīzes metodes

Dizartrija

Peak Group of Companies viceprezidents

Dokumentācija

Swot analīzes veikšanas metodika Swot analīzes mērķis un uzdevumi

Dokumentācija

Pasaules krīžu vēsture – lielākās 20. gadsimta finanšu krīzes

Pieredzes apmaiņa

Korporatīvā korupcija – trieciens pasaules ekonomikai?





Vietnes karte
 * Dokumentācija Meistarklase Paņēmieni Iesācējiem Pieredzes apmaiņa

2023 - aurumrp.ru - Logopēdijas portāls

Kontakti Par mums RSS Uzrakstīt vēstuli


2005-2017, HOCHU.UA